man ir berns

ja vien tev nav 15 it, tas tak normali, jauta laikam ka sauc, cik vecs un etc. Ja butu alavnica jauztraucas,

Ja bērns značit iedomājas,ka sēžu mājās un tik auklējos.:-D

Tieshaam 8. pasaules briinums - sievietei ir beerns. Nu kur gan tas redzeets?

Par manu beernu neviens neintereseejas, jo zina, ka taapat neko nestaastiishu, ar privaato dziivi nekad nedalos ar koleegjiem un citiem mazpaziistamiem cilveekiem. Attiecas pret mani taapat, kaa tad, kad beerna man veel nebija.

Bērns ir Dieva sods.

ja godigi svesi berni maz uztrauc , nu katrai gandriz ir un tad?

Es ar domaju, ka nav nekads brinums, bet dazi man apkarteji loti nobrinas kaa un kapec , un ka var ta paspet. Viniem liekas , ja ir berns tad dzive stav uz vietas.
Sylph, tu vsp jaitajumu nesaprati, es tak neprasinu ko un vai tu stasti kko par savu atvasi.))

Neviens nav īpaši brīnījies . Nepiedzima jau 15 gadu vecumā..

Esmu ievērojusi, ka ja es pasaku, ka man ir mazs bērniņš, tad sarunu biedram liekas, ka es vēlos tikai par bērnu runāt un citu tematu man trūkst. Tas pats ar kolēģiem, tā vietā, lai parunātu par mūsu vienojošajām tēmām, es esmu spiesta atreferēt, cik mazā sver, ko ēd un cik zobi mutē. Tad, ja fiksi novēršos no tēmas, liekas, ka esmu slikta māte, ja cauru vakaru nelielos ar sava bērna dotumiem.

Man darbā priekšnieks pateica pirms sāku strādāt- Ceru,ka bēnus neplāno tuvākos 4-5 gadus.
Man nesen saasinājās veselība pa sieviešu līniju,sāku staigāt pie ginekaloga pastāvīgi un turpinu staigāt. Šis mani pasauca uz kabinetu un interesējās kapēc eju pie ārstiem un paceltā tonī pajautāja- TU TAČU NEES STĀVOKLĪ VAI NE? Mans boss ir onkulis gados. Tuvu pensijas gadiem. Pašam dēls (mana vecuma,24gadi) apprecējās,jo sieva gaidīja mazuli. Vispār kāda čorta pēc viņš jaucās manā privātajā dzīvē? Kaitina. Labi es esaprotu- viņš negeib mani zaudēt kā darbinieku un tad atkal meklēt kādu citu manā vietā, bet tas nedod iespēju jaukties privātas dabas jautājumos. Cmon..

konkrēti mani kolēģi,draugi tikai priecājās par ziņu,ka būšu mamma,,,tagad apjautājas kā mums iet,,,,manuprāt nenormāli cilvēki to uztvertu ar nepatiku. Ja esi pabeigusi vidusskolu,tad tas ir forši,ka esi mamma,tik uz priekšu!

Es pati esmu bijusi tā, kura nobrīnās. Cenšos gan to nedarīt skaļi un drīzāk ietērpt kādā trāpīgā komplimentā, bet dažreiz, kad satieku dāmas, kurām ir, piemēram, 4 bērni, darbs un kuras studē maģistratūrā un trenējas maratonam, tad apbrīnā atkaras žoklis :-P

Izbrīns no kolēģu puses ar piebildi- izskaties tik jauna, ka neticami, ka jau mamma.

Man pašai bērnu nav un tuvāko desmit gadu haotiskajā plānā neesmu iekļāvusi ( nezinu, kā būs vai būs nebūs ), bet nu nebrīnos un nekā īpaši neizturos pret tām, kurām ir bērni. Uzzinu, nu ok, tev ir bērns. Ok. Neko sīkāk nevaicāju, ja negrib, lai nestāsta. Varbūt pie sevis padomāju kaut ko, bet nu izturos kā iepriekš.

Piemēram, uzzināju, ka mana bijusī klasesbiedrene 16 vai septiņpadsmit gados apprecējusies un dzemdējusi. Nu, šķita baigi agri, bet ne kā izrādiju citu attieksmi, nekā.
Cita bijusī klasesbiedrene pagāšgad dzemdēja, nu neko. Satiku, pavaicāju kā iet un viss. Izturējos kā iepriekš.

Ir bijusi divi gadijumi, kad nobrīnījos, ka tādam ir bērni. Viena ir pa gaisiem, bet tas laikam ir normali, jo nav paspejusi iztrakoties, ja jau berns bija pieteicies 16gadu vecumā. Otrai vienkārši valoda...kad pavera muti, tad biju izbrinita, ka būdama māte un tik jauna, lamājasa, kà tads traktorists. Gan jau ar berniem ar runā tada pašā stilā.

Man darbaa laikam visaam jaunaam sievieteem ir beerni-kaadreiz piedomaaju par taam maaminaam,kuraam 6 un vairaak!Loti aatri atsaak straadaat arii,par to gan kaadreiz nobriinos.

Normāli visi reaģē. Kāpēc būtu jābrīnās par to, ka ir bērns? Ok, par mani arī daži kolēģi brīnījās sākumā, jo pēc skata man dotu daudz mazāk gadus. Nu nez, pati nestaigāju apkārt par un ap bērnu lietām vien runājot, bet šad, tad ar kolēģiem sanāk arī bērnu tēmām pieskarties, viss normāli.
Pats pozitīvākais arī ir priekšniecības attieksme, jo meklējot darbu, daudzi darba devēji tieši un ne tik tieši izteica dažādus komentārus un piezīmes, ko viņi domā par vecākiem, kuriem bērni ir un tie tik visu laiku slimojot. Godīgi sakot - uzreiz atsita jebkādu vēlmi tur strādāt, ja priekšnieks visu laiku staigātu apkārt gaidot, kad tik bērns saslimtu un visu laiku to acīs mestu. Nu, šeit ir galīgs pretstats, ļoti pretimnākoši, par ko biju ļoti patīkami pārsteigta.

Varbūt nedaudz ārpus tēmas - vienos kursos bija pasniedzēja, kura visu laiku uzsvēra, ka viņas vienīgais bērns mazs būdams, tikai vienu vienīgu reizi saķēris iesnas, tādēļ viņa neticot tādām bērnu slimošanām, ka frāze ''man saslimis bērns'', tiek pateikta tad, kad griboties brīvdienas nevis uz darbu nākt. Pārliecināt, ka tiešām bērni slimo un slimo daudz (it sevišķi mūsdienās), bija kā pret sienu. Tā ka - pat ne visas mammas saprot citas mammas.

vienīgais,kas man nepatīk jautājumos par bērnu ir tas,ka Tev acīs grūž.Tev jau nav bērns.kā Tev var nebūt laika.Tev jau nav bērns un t.t :D
common,var visu savienot,ar visu bērnu kopā.

Par mani nebriinaas,jo esmu gana veca :D
Bet es pati ari parjautaju. Nezinu,kapec. Varbut tapec,ka berni musdienas nav prioritate. Tas tads vairak apbrins,ka kads labpratigi uz to iet,pie sevis nodomaju atrumaa,ka es zinu,kaa tas ir un vel visadas domas. Tiesham interesanti,jo kas tur taads,ka sievietei ir berni.
Iespejams,ka kads briinaas,ja neredz laulibu gredzenu. No laulibam berni nerodas,loti labi to zinu, bet galvaa jau uzreiz jautajumi kjeede,vai sieviete ir viena, kur teevs utt.

Aa,un ja sieviete ir slaida,skaistu figuuru,tad ari briinaas. Vismaz es briinos!Bet shis jau pozitiivs izbriins:)