Patlaban studēju, lai iegūtu grādu savā jomā. Nekad iepriekš nebiju domājusi strādāt pedagoģijā, bet nejauši nonakot šajā lauciņā, atklājās, cik piemērota esmu šim darbam un tas man. Man ir ambīcijas, jā, bet tajā pat laikā es nejūtos tik uz mērķi orientēta, ka grāds, paaugstinājums utt. būtu vienīgie mērķi. Drīzāk zināšanas un spēja maksimāli labi strādāt jebkurā kapacitātē un posmā, kurā atrodos. Pašreizējo darba vietu neuzskatu par "pagaidu variantu pa ceļam uz sapni". Tā kā manā dzīvē jau neskaitāmas reizes ir pierādījies, ka dzīve ir brīnums, kas sagādā nebidzamus pārsteigumus un piespēlē foršas izdevības, tad tā drausmīgi neplēšos. Mācos, daru savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un esmu atvērta iespējām, jo labi apzinos, ka varu nonākt sitācijās līdz kurām šobrīd nespēju pat aizdomāties. Viens no sapņiem, kurus spēju iztēloties ir, ka gribētu kādu gadu pastrādāt diplomātiskajā dārziņā, piemēram, Parīzē.