Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

HELP! Nezinu, ko iesākt..

 
Reitings 15
Reģ: 26.05.2014
Sveikas! Diezgan ilgu laiku nevarēju saprast, ko darīt - izpaust šeit savu bēdu vai nē. Tomēr sapratu, ka esmu tik ļoti apmaldījusies savās domās, ka gribu uzklausīt svešu, neatkarīgu cilvēku viedokli no malas.

!!!Brīdinu, ka nebūs īsi, bet es ļoti novērtētu, ja kāda izlasītu un sniegtu savu viedokli!!!

Problēma - attiecības un vīrietis. Esam kopā 5 gadus, 2 no tiem dzīvojam kopā. Abi vēl jauni (man 21, viņam 22), studējam, paralēli strādājam. Arvien vairāk sāk šķist, ka neesam radīti viens otram. Draugs ir no klusētāju tipiem, viņam nav īsti vēlmes runāt par problēmām. Es varu runāt un runāt, bet atduros kā pret sienu - viņš it kā klausās, bet atbildes reakcijas nav. Un tajos brīžos es jūtos bezspēcīga. Jo kā gan attiecībās var kaut ko mainīt, ja es nezinu, ko domā, jūt otrs cilvēks?! Esmu to, protams, viņam teikusi. Viņš atbild, ka es taču zinu, ka viņš nav no runātājiem.. Bet vai tas ir attaisnojums tam, ka attiecībās ir problēmas un viņš kā pieaudzis cilvēks to nevar atrisināt un izteikt savu viedokli? Manuprāt, nē. Es nudien negribu visu mūžu cīnīties ar vīrieti, kurš neko nevar pateikt, neizrāda interesi un iniciatīvu par apkārt notiekošo.
Otrā lielākā sāpe - uzmanības trūkums. Man kā sievietei gribētos, lai mani palutina ik pa laikam, izrāda rūpes, uzmanību.. Bet no viņa es saņemu tieši NEKO. Un tas tā sāp. Pats sliktākais, ka es jau esmu sākusi sevi grauzt no iekšpuses ar domām, ka neesmu gana laba sieviete, lai vīrietis mani lutinātu un ik pa laikam tāpat vien atnāktu mājās ar ziedu pušķīti. Es jūtos, kā pazemīgs suns, kas kauc pēc mīlestības un uzmanības apliecinājumiem. Jūtos zemiski. Es neskaitāmas reizes esmu palūgusi viņam vakarā, lai pamasē man muguru, uz ko saņemu atbildi:"Nu nopietni? Tagad??" un tā arī masāža nekad neseko.. Tāpat arī esmu teikusi par ziediem. Viņš uzskata, ka nav no tiem jēgas, jo tie tāpat novīst. Bet bāc, ja tu zini, ka sievietei tas ir patīkams žests, kas sagādā prieku - nu vai tiešām ir tik ārkārtīgi grūti reizi pa reizei nopirkt kādu puķīti? Man gan nez kāpēc nav grūti viņu palutināt bieži ar visādiem pašceptiem kārumiem. Zinu, kas viņam garšo un pagatavoju tieši tādēļ. Ne reizi viņš nav mani aizvedis randiņā, ne reizi nav tāpat vien pateicis, lai ģērbjos un nāku lejā, un aizvedis kaut kur pastaigāt tāpat vien utt. Nu uzmanības apliecinājumi ir nulle no viņa puses. Es esmu iniciatore gandrīz visam, ko kopā darām. Ja es necenstos kaut kādu romantiku uzburt starp mums, tās nebūtu vispār visticamāk. Bet es esmu no tā nogurusi. Man apnicis tas viss. Man gribas, lai arī vīrietis pieliek izdomu un roku attiecību neieslīgšanai rutīnā.
Pats sāpīgākais ir tas, ka esam neskaitāmas reizes par to runājuši, bet izmaiņu nekādu. Kas man liek domāt vien to, ka viņam ir pilnīgi vienalga, viņam ir labi un ērti tā, kā ir, un viņš ir pārāk slinks, lai kaut ko mainītu. Jo man jau šķiet, ka, ja tu cilvēku no sirds mīli, tu centīsies darīt visu iespējamo, lai viņš smaidītu, justos labi..
Vienu vakaru salūzu, pateicu, ka laikam jau labāk būtu mums šķirties. Ka neesam laikam viens otram piemēroti. Gan jau viņš atradīs meiteni, kuru gribēs nēsāt uz rokām un lutināt, savukārt es vīrieti, kurš lutinās mani.

Es tiešām nezinu, ko iesākt. Nesaprotu, vai vaina ir manī vai viņā. Šķiet, ka izsapņotais sapnis par kopdzīvi visa mūža garumā lēnām sāk izzust. Rakstu šo visu un ir tik neizsakāmi smagi, asaras birst kā pupas. Iekšēji jūtos tik nelaimīga un tukša. Taču uz āru nāk dusmas un neapmierinātība, sāku pārvērsties par cilvēku, kas patiesībā neesmu. Es neesmu kaut kāda neapmierināta, smadzenes skalojoša k*ce. Bet tās ir tās emocijas, ko bieži vien spēju izdabūt ārā,lai gan iekšēji sirds lūzt un raud.
Šo cilvēku es mīlu no visas sirds, viņš patiešām nav slikts. Ciena mani, nekad nav atļāvies mani apsaukāt vai pacelt roku. Rēķinās ar manu viedokli. Nav tāds, kas tikai tusējas apkārt un neliekas ne zinis. Mums ir labas attiecības vienam ar otra ģimeni, viņa brāļus uztveru kā savus brāļus. Tāpēc arī ir tik grūti saprast, kā rīkoties. Vai tiešām tās ir tikai manas iedomas un es meklēju problēmas tur, kur to nav? Man vienkārši likties mierā, aizmirst par kaut kādiem uzmanības apliecinājumiem un novērtēt to, kas man ir?
24.09.2015 13:50 |
 
Reitings 15
Reģ: 26.05.2014
Tiešām nevienai nav nekas sakāms???
24.09.2015 14:34 |
 
Reitings 209
Reģ: 03.05.2014
Sveika Nora18.

Es jau neskaitāmas reizes forumā esmu teikusi, ka šadas situācijas man ir pat ļoti pazīstamas.
Mans (nu jau bijušais) bija principā tāds pats. Ar viņu nekad nebija iespējams atrisināt nekādu problēmu, jo runātāja biju es un viņš tik klusē un es pat nezinu vai klausījās kaut risināt mēgināju reālu problēmu.
Ziedus un dāvanas nesaņēmu, kaut biju minējusi, ka tas būtu patīkami. Varbūt arī kādu reizi saņēmu, bet tikai tāpēc, ka biju pat ļoti apvainojusies. Es pēc dabas arī esmu mierīga un kārtīga meitene. Es viņam devu visu - sākot ar to, ka regulāri gatavoju (neskatoties uz to, ka viņš bija ļoti izvēlīgs), mazgāju, uzkopu un beidzot ar mīlestību un maigumu. Pretīm neko nesaņēmu.
Sākot dzīvot kopā sapratu, ka viņš ir ļoti slinks un bez mammīte un papuča palīdzības nu pilnīgi neko nav spējīgs izdarīt.
Es visādi mēģināju gābt attiecības, bet bezjēdzīgi. Pēdējo pusgadu cerēju, ka viņš tiešām mainīsies (tā viņš solīja), bet nekā.

Biju ielikusi rakstu šeit, lai sniedz padomu. Saņēmu visādus viedokļus un tieši tad es sapratu, ka nevajag sevi mocīt, esam vēl jaunas (man 22) un kā viena man teica - Netērējiet laiku, dīķī vēl ir citas fišiņas!

Es paskatīties kādu laiciņu kas notiek un tad padomāt kārtīgi vai tu to vēlies. Man priekš izvēles izdarīšanas aizgāja kādas divas nedēļas, kamēr visu izanalizēju un nonācu pie secinājuma.

Tas bija mans labākais lēmums.

Tev vēl viss ir priekšā un labākais tikai vēl nāk.

Ceru, ka tev tas kaut kādā veidā palīdzēja. ;-)
24.09.2015 16:49 |
 
Reitings 45
Reģ: 11.09.2015
Vai vīrietis po žizņi ir priecīgas dabas vai nomāktais? Varbūt viņš ir no tiem, kas nespēj likt smaidīt citiem, jo ikdienā savā galvā risina dažādas savas dzīves problēmas/sapņus, kuri neīstenojas utt. Man ir tāda pieredze un tam nav sakars ar to, vai mīl/nemīl. Vīrieši vienkārši ir dažādi. Nevis kā mēs, sievietes, sakam, ka vienādi. :D Ir tādi, kuri nejūtas ērti, vai kā to labāk pateikt, izrādīt jūtas kā tādas. Līdzīgi kā ar asarām. Visticamāk viņa ģimenē modelis ir līdzīgs - vīrs arī ne pārāk izrādīja jūtas sievai. Vai varētu tā būt? Viss parasti nāk no audzināšanas un pieredzētā savā pirmajā ģimenē.
24.09.2015 17:05 |
 
Reitings 2804
Reģ: 07.10.2012
Es pamēģinātu nedarīt neko. Visu, ko līdz šim esi darījusi, nogrieztu kā ar nazi un pavērotu viņa reakciju. Jā, būtu grūti, bet varbūt puisim kaut kas aizķertos, jo pašlaik viņš ir pieradis pie tā, ka visu dari tu - romantiku uzbur tu, apčubini viņu tu utt. Nu ja neatjēgtos un viss turpinātos tāpat, puisis pat nepamanītu, ka kaut kas ir mainījies, laikam sāktu apsvērt domu par šķiršanos. Attiecības taču veido divi cilvēki, kāpēc vienam ir jāizliek sevi visu, kamēr otrs sēž rokas klēpī salicis.
24.09.2015 17:17 |
 
Reitings 1717
Reģ: 24.05.2013
Tu jau nojaut so attiecibu iznakumu. Tikai bail kko mainit. Tu vel esi tik jauna, bet jau mocies ar puisi un attiecibam kuras juties nelaimiga. Nu neparveidosi tu vinu. Attiecibam ir jabut vieglam, kad ar prieku nac majas, kad gribas satikt otru, kad acis ir mirdzums, kad tu staro. Tev var dot visadus padomus, bet lemumu pienemsi tu pati. Vairakums meitenu te prasa padomus, bet nav gatavas tos uzklausit. Turpina mocities un mocit otru savas slimajas attiecibas ta vieta, lai kko mainitu un izbeigtu tas. Vel pamanas bernus sarazot un tad atkal raud, jo redz virietis nepievers uzmanibu ne pasai, ne bernam. Ja neesat gatavi viens otru uzklausit un kko mainit, tad labak iet katram savu celu.
24.09.2015 17:28 |
 
Reitings 2337
Reģ: 14.07.2014
Nu nedomāju, ka viss ir tik viennozīmīgi.
Viņš ir kluss un tevi nečubina - bet klau, varbūt tu prasi no viņa to, ko viņš nevar dot, bet nevari saredzēt to, ko viņš tev piedāvā?

Tu runā, runā, runā, un viņš klausās. Varbūt tu runā par ātru, lai viņš savu lēnām izdomāto domu pateiktu? Man draugs, kad es sāku vārīties par problēmām, dažkārt vispār neko nesaka, jo es jau esmu aizvervelējusies 3 gadus uz priekšu ar pašizdomātu scenāriju, ka viņš to un šito. viņš zin, ka es tāpat vienkārši gribu savas bažas izrunāt un ļauj man runāt. un viss normāli! Es varu gribēt, lai viņš kaut ko saka, bet viņam neko daudz nav jau jāatbild. Vai tu dodi viņam iespēju runāt?

Par uzmanības apliecinājumiem - jā, ok, ir vīrieši, kuriem tas nenāk dabīgi, bet nu ja es savējo izmācīju neko tiešu nesakot, sagaidīt pēc darba brauciena lidostā ar puķēm, tad jebkas ir iespējams. Var jau sēdēt un gaidīt pašiniciatīvu, bet tāpēc jau esam sievietes, ka tos vīriešus veidojam mazliet (nevis pārveidojam!) Manējais nemāk lutināt, jo viņa ģimenē vecākiem ir galēji tikai sadzīviskas attiecības - bet ar laiku (gads būs tūlīt), jau i puķīti atnes, i vakariņās pārsteigumu uztaisa.

Negaidi, ka viss būs kā filmās un saproti, ka vīrietis domā savādāk. Viņš ir atsevišķa persona ar saviem "gļukiem", viņš māk tikai to, ko māk - tu vai nu mīli viņu gana, lai saprastu kas un kā, vai arī neesi ar mieru to pieņemt. Tik vienkārši!

nepareizi izvēlēta hormonālā kontracepcija, bija vāks uz ezera.
24.09.2015 17:46 |
 
Reitings 796
Reģ: 09.08.2015
Piekrītu, ka vēl esi jauna un visa dzīve priekšā. Protams, skaidrs, ka tagad sāp, ir dusmas, aizvinojums - visa iespējamo emociju buķete sakopojusies vienuviet un ir grūti saprast tieši kādas emocijas Tevī ir šobrīd, taču domāju, ka jebkura sieviete grib justies mīlēta. Un runa jau nav par milzīgiem ziedu pušķiem vai dārgām dāvanām, bet tādiem maziem, mīļiem sīkumiem kādus mini Tu - puķu pušķītis, kurš uzdāvināts tāpat vien, nevis izprasīts, spontāni, neplānoti lēmumi kā romantiska pastaiga pa rudenīgajām ielām, kaut vai kino vakars mājās ar saldumiem un vīnu. Ja tā visa nav + cilvēks pie tam vēl nerunā, nedalās ar savām emocijām un sajūtām, un viņu situācija apmierina, tad neticu, ka kaut kas mainīsies. Varbūt uz nedēļu? Mēnesi? Taču tā būs gan sevis, gan viņa mocīšana, ja šīs pārmaiņas tiks veiktas piespiedu kārtā, ne pēc cilvēka brīvas gribas. Katra sieviete ir pelnījusi būt mīlēta un iekārota, nepazaudē savus labākos dzīves gadus mokoties ar cilvēku, kurš nevēlas to pašu, ko Tu.
Es ieteiktu kārtīgi (tiešām kārtīgi) izrunāties. Aci pret aci. Tā, lai vīrietis ir spiests klausīties, nevis paralēli tam pievērsties kādām citām lietām. Izteikt visu, kas sakrājies iekšā, visu, kas sāp, visu, kas jūsu attiecībās Tevi dara nelaimīgu. Pasaki, ka apdomā spet soli šķiršanās virzienā. Un tad jau redzēs kā pats puiss uz to reaģē. Vai viņš ir gatavs kaut ko labot, lai jūsu attiecības turpinātos? Vai ir gatavs mainīties tikai tāpēc, ka to vēlies Tu, nevis viņš? Ja tā, tad attiecībām, lai kā tas nesāpētu, nav nākotnes un Tu ar laiku būsi gatava iepazīt citus cilvēkus, no kuriem kāds, iespējams, izrādīsies Tavas dzīves īstais vīrietis.
Jebkurā gadījumā - veiksmi! :)
24.09.2015 17:46 |
 
Reitings 2337
Reģ: 14.07.2014
nepareizi izvēlēta hormonālā kontracepcija, bija vāks uz ezera - kaut kas nocirtās. Man bija viens periods, kad čakarējos ar līdzīgām problēmā, bet manām domām pamatā bija tā kontracepcija. Nomainīju tabletes, un vairs neredzu problēmas tur, kur tai laikā redzēju. Apsver visu, pirms pasaki stop attiecībām!
24.09.2015 17:47 |
 
10 gadi
Reitings 4299
Reģ: 03.08.2009
Man šķiet, ka problēma ir tajā, ka jūs esat kopā kopš laika, kad bijāt vēl bez maz vai bērni. Bet, laikam ejot, Tu pieaudz un mainies, bet attircības nevar palikt tādas pašas kā 17 gadu vecumā, kad varbūt arī pietiek ar kopā būšanu un tā.. Ja puisis negrib neko mainīt un negrib nemaz roku pielikt pie tā, lai attiecības nestagnē, tad es teiktu, ka Tu esi pārāk jauna, lai norakstītu savu dzīvi attiecībās, kas jāvelk kā vezums.
24.09.2015 17:52 |
 
Reitings 15
Reģ: 26.05.2014
Paldies, meitenes, par sarakstītajiem viedokļiem! :)

pink_hair, viņš ir kā kuru reizi.. kā jau Dvīnis. Mēdz būt gan riktīgs jautrītis, gan arī kluss un mierīgs. Bet vispār viņš ir miermīlīgs pēc dabas, konfliktus nekad apzināti nemeklē, ar dūrēm nevicinās. Par to audzināšanu īsti nav skaidrs, jo, piemēram, viņa brālis ir pilnīgi pretējs - visu laiku kā pielipis savai draudzenei, pat pārāk slimīgi cenšas visu kontrolēt utt.

Ieva294 , varu skaidri pateikt, ka nav tā, ka es nepārtraukti vāros, pat īsti nedodot otram cilvēkam iespēju ko pateikt. Tieši otrādi - es cenšos izvilkt no viņa ārā viņa domas, jo man ir svarīgi uzklausīt viņa viedokli visās situācijās, nevis vienpersoniski pieņemt lēmumu. Ja es būtu no tādatipa sievietēm, kuras nerespektē otras puses viedokli, ideāli būtu - varētu darīt visu, ko gribu, pirkt, ko gribu - vīrs tik māj ar galvu un neko neprotestē. Bet ar mani tā nav..
Es zinu, ka uzmanības apliecinājumiem ir jānāk dabiski un tos nav normāli pieprasīt. Bet es tik daudzus gadus jau esmu gaidījusi.. Domāju, ka varbūt viņš nesajēdz, nav aizdomājies līdz tam, ka es gribētu, lai mani pārsteidz, tāpēc arī sāku par to runāt un norādīt kkādā veidā uz savām vēlmēm. Bet nē - es varu teikt vai neteikt, bet tāpat nekas no tā netiek darīts. Tādēļ arī sacīju, ka jūtos zemiski, lūdzoties pēc uzmanības apliecinājumiem..

Ophelia, tieši tā, es jau neprasu zelta kalnus sev pie kājām. Tik vien kā rūpes un jaukus žestus ikdienā, lai attiecības nenodzistu. Laikam jau visgrūtāk ir pieņemt domu, ka viss tas, ko kopīgi uzcēlām, kopā izaugām un pielāgojāmies viens otram, var tikt arī nobrucināts. Es tiešām no visas sirds vēlos saglabāt šīs attiecības. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka problēmas ir tāpēc, lai tās risinātu, nevis no tām bēgtu. Neesmu atbalstījusi paužu ņemšanu attiecībās, šķiršanos pēc katra lielāka strīda. Bet nu jau es tiešām nopietni apsveru domu, ka katram labāk iet savu ceļu, nevis mocīt vienam otru. Kad draugam pateicu, ka apsveru šķiršanos un varbūt tiešām katram savs ceļš ejams, viņam acīs sariesās asaras, viņš teica:"Ko tu vispār tagad runā? Kāda šķiršanās, kādi citi cilvēki? Es taču tevi tik dikti mīlu!" un cieši apskāva mani. Laikam jau viņu viss apmierina, es tikai esmu tā, kura meklē problēmas un cenšas nabadziņu izmainīt savtīgos nolūkos. Tiešām liekas, ka viņš ir ērti iekārtojies un netaisās neko mainīt. Bet kā lai viņam atver acis? Tiešām vienīgais risinājums ir šķiršanās, lai gan viens otru mīlam un cienam?
24.09.2015 18:08 |
 
Reitings 154
Reģ: 21.03.2014
Sveika!

Izlasīju visu, manuprāt, tādas attiecības ir ok teiksim tādos gadījumos, ja kopā dzīvoti jau kādi 50 gadi, bet nekādā gadījumā pašos sākumos.


Mēģini ar viņu vēlreiza parunāt, un pasaki uzreiz ''tikai bez tiem tekstiem par nerunātājiem'' Ja nekas nemainās, tad jākaļ dzelzs kamēr karsta, attiecīgi, jāšķiras, nu ja vien nevēlies visu dzīvi tā dzīvot kopā.

Domāju noteikti satiksi kādu, kurš spēs Tevi novērtēt. (l)
24.09.2015 18:22 |
 
Reitings 34
Reģ: 02.05.2015
nu, jebkurā gadījumā, gala atbildi uz savu jautājumu jau zini tikai tu, mēs jau varam tikai spriedelēt par tēmu...
Tīri teorētiski es šādā situācijā laikam paņemtu vīnu un uztaisītu parunāšanās vakaru. Bez pārmetumiem, nosodīšanas vai kā. Vienkārši parunātos, kas līdz galam neapmierina/ kas trūkst. Bez histēriskā- mums laikam jāšķiras/man jāpadomā u.tml. frāzēm. Iespējams, viņš ir tāds tips, iespējams, nogurums darbā, iemeslu ir daudz un dažādi. Un nav jāvelk no otra ārā, ir jāsarunājas. (tā vilkšana no otra ārā mazliet gestapo atgādina)
Cilvēki ir dažādi, arī vīrieši ir dažādi. Protams, var jau mēģināt pāraudzināt, piemēram, ja nedāvina ziedus, nopērc pati un paskaties reakciju. Taču vīrietis nav suns, kas visu laiku jādresē.
Tu viņā pirms 5 gadiem iemīlējies tādā, kāds viņš ir un tu viņu pazīsti. No ozola jāņogas nez vai sagaidīsi. :-D
Paskaties vēlreiz un uzmanīgāk, varbūt viņa mīlestības apliecinājumi vienkārši ir savādāki kā gaidi, taču ir.
Ceru, ka neaizskāru, bet ja tā, atvaino, nevēlējos :)
24.09.2015 18:44 |
 
Reitings 15
Reģ: 26.05.2014
sus, viss kārtībā, neko aizvainojošo tavā komentārā nesaskatīju! Es pavisam noteikti mēģināšu vēl kādu reizi par šo visu parunāt bez jebkādiem apvainojumiem un asarām. Par to ārā vilkšanu - es saprotu, ka tas nav forši, bet godavārds citādāk viņa domas neuzzināt. Es, piemēram, pasaku savu sāpi, viņš paklausās un viss, pretī neko nesaka. Un tas arī uzvelk, jo man gribas pretreakciju, gribas zināt viņa domas attiecīgajā jautājumā.
Par to iemīlēšanu.. pats trakākais ir tas, ka kādreiz viņš tāds nebija. Tur jau tā lieta. Tāpēc arī manī ir apjukums un neizpratne. Kādreiz viņš vairāk runāja, mīļoja arī vairāk. Tagad bieži vien, kad pielienu viņam klāt, lai samīļotu vai sabučotu, viņš vēršas nost. Bet apgalvo, ka nekas viņa attieksmē pret mani nav mainījies. Nu kā nav?? Es taču redzu un jūtu. Vai tiešām viņa jūtas pret mani kā sievieti ir zudušas, un tikai es te vēl naivi ceru uz happily ever after?
24.09.2015 18:52 |
 
Reitings 34
Reģ: 02.05.2015
vai, kaut kā neuztvēru domu, ka agrāk šādu problēmu nav bijis...
Nu, ko, šādā situācijā jau vienīgā objektīvā lēmēja esi tu :) pagaidi pāris dienas, kamēr norimsies emocijas (saprotu, ka grūti, bet šādā brīdī pieņemts lēmums nez vai būs tas labākais) un paskaties pati uz situāciju no malas - vai tā ir tikai rutīna (bieži mēdz pienākt, viegli pārvarēt, ja abi vēlas) vai tas ir beigu sākums. Un to tev neviens no malas nevarēs pateikt.
Vienmēr jau noder nelielais vingrinājums - ja tev šo stāstītu tuva draudzene, ko tu viņai ieteiktu? Un bieži vien atbilde nāk pati ;-)
bet jebkurā gadījumā - turies, vienmēr viss beidzas labi un tā, kā bija jānotiek!
24.09.2015 19:41 |
 
Reitings 4320
Reģ: 24.04.2012
Kad man bija ap 20, mums bija tā, ka problēmas nemācējām risināt. Es, kā jau emocionālas dabas cilvēks, daudz runāju, raudāju, ja man uzreiz neatbildēja, taisīju histērijas :D Vīrs ir klusais tips, arī bieži klusēja. Es to nespēju izturēt un sāku vēl vairāk ārdīties :D Ak, šī jaunība.
Izaugu no tā, paliku gudrāka un iemācījos sevi savaldīt. Arī vīrs uzreiz kļuva atvērtāks sarunai, nav jau brīnums, kurš gan grib runāt ar tādu, kas visu laiku runā monologā un paniko :D
Tagad praktiski vispār nestrīdamies, diskutējam par lietām, mierīgi izrunājam visu, ja sanāk uzvilkties, kas ir ļoti reti, aizskaitu līdz 10 un tad eju mierīgi runāties. Un viņš ir sācis runāt, daudz runāt par problēmām. Jo arī ir sapratis, ka visu var izrunāt un atrisināt.

Par to otru problēmu grūti spriest, nav man pieredzes, jo tieku aplidota un par uzmanību nesūdzos jau 10. gadu mūsu attiecībās. Man vispār nav bijusi saskarsme ar tādiem vīriešiem, kas necenšās sievieti iepriecināt, nenopērk puķes, neiazved vakariņās. Man tas liekas pašsaprotami.
Tavā vietā laikam nedarītu neko, nepievērstu viņam uzmanību, un tad skatītos reakciju, ja iestātos vienaldzība, tad laikam jau paliek vien šķiršanās.
24.09.2015 19:52 |
 
Reitings 4320
Reģ: 24.04.2012
Es, piemēram, pasaku savu sāpi, viņš paklausās un viss, pretī neko nesaka. Un tas arī uzvelk, jo man gribas pretreakciju, gribas zināt viņa domas attiecīgajā jautājumā.


atceros, ka man toreiz bija tieši tāpat. Šīs dienas cīm uz to visu skatoties, šķiet, ka es varēju savas sāpes redzēt gandrīz katrā ikdienas situācijā :D respektīvi, visu uztvēru pārāk saasināti un emocionāli un cilvēkam arī piegriezās, ka es tikai runāju par savām sāpēm, emocijām utt. Viņam arī likās, ka pārspīlēju. Vēl gan arī būtiksi ir tas, cik emocionāli tuvi jūs kā pāris esat. Atceros, ka toreiz mēs nebijām tik tuvi, kā šobrīd. Tas viss ir attīstījies gadu garumā, caur kopīgām interesēm, sarunām. Pa vidu viņš vēl arī saprata, ka esmu viņa īstā, apprecējāmies. Pēc kāzām viss ir mainījies pilnībā. Esam tik tuvi, kā vēl nekad neesam bijuši. Tur ir daudz faktori, kas to ietekmē.
Ja pāris notur šo emocionālo tuvību, tad arī viņi labāk saprotās problēmsituāciju gadījumā un abiem ir lielāka vēlme visu atrisināt ātri un bez nevajadzīgiem kašķiem. Būtībā jūsu problēma attiecībās visticamāk ir daudz dziļāka. Tur ir iemesls, kāpēc viņš nerunā un vai viņam vispār ir šī motivācija risināt problēmas un uzlabot attiecības.
24.09.2015 20:02 |
 
Reitings 1093
Reģ: 17.05.2013
Es laikam tomēr vairāk sliecos uz šādu atbildi šai problēmai:

Man vienkārši likties mierā, aizmirst par kaut kādiem uzmanības apliecinājumiem un novērtēt to, kas man ir?


Viņš Tevi neaplido, nedāvina ziedus, neuzbur romantiku. Bet varbūt Tavs draugs vienkārši tāds nav? Nu ne visi puiši ir romantiski un kuriem ļoti patīk apdāvināt un lutināt savas meitenes tādos veidos. Un, kaut arī viņi ir informēti, ka sievietei tas patiktu, viņi nemainās. Nu un tas nemaina to, kā viņš pret tevi attiecās. Tagad labāk padomā, vai viņš vispār kaut kādā veidā savas rūpēs izrāda. Piemēram, vai viņš Tev kādreiz uztaisa ēst? Vai viņš vakaros aiziet Tev uztaisīt tēju? Vai viņš, esot veikalā, atcerās par tevi un nopērk Tev kaut ko garšīgu? Vai viņš Tev izmazgā matus kādreiz, kad Tu to prasi? Padomā vienkārši par savu ikdienu - vai kaut kādā veidā izpaužas rūpes un mīļums. Jo daudzi vīrieši savas rūpes izrāda ikdienā, dažādos sīkumos, neapdāvinot ar ziediem un dāvanām un nevedot spontānos, romantiskos izbraucienos un pastaigās.

Jā, mans puisis arī man dāvina ziedus tikai tad, ja es esmu apvainojusies vai dusmīga, un uz svētkiem. Savādāk nē. Un viņš ir informēts, ka es gribētu biežāk saņemt, bet nav. Nu, es esmu samierinājusies. Jo viņš tāpat pietiekoši bieži izrāda savas rūpes par mani.

Protams, ja vispār nav nekādu rūpju un mīļuma izpausmju, tad gan kaut kas nav riktīgi.
24.09.2015 20:04 |
 
Reitings 15
Reģ: 26.05.2014
kampanella, paldies, ka padalījies ar pieredzi. Tad tu saki, ka man vienkārši jābeidz gribēt par visu izrunāties, un vīrietis pats atvērsies?
Starp citu, esmu agrākās diskusijās lasījusi, ka jūs ar vīru bijāt šķīrušies. Vai iemesls bija līdzīgs tam, ko minēji par to neizrunāšanos, viņa klusēšanu/tavu runāšanu?
24.09.2015 20:05 |
 
Reitings 4320
Reģ: 24.04.2012
Es nezinu, vai viņš atvērsies. Mūsu gadījumā bija tā, ka toreiz ļoti daudz strīdējāmies, neko nerisinājām + vēl abiem parādījās citas simpātijas, izšķīrāmies. Tad bijām kopā katrs ar savu simpātiju un pēc tam nejauši kādu dienu atkal satikāmies un bija kaut kāds mistisks klikšķis, tā pēkšņi sapratām, ka mums ir jābūt kopā. Kad atkal sagājām kopā viņš jau bija mainījies, jo bija sapratis, ka nekad vairs mani negrib zaudēt, būtībā mums abiem bija tik spēcīgs tas klikšķis un tā motivācija mainīties, jo tik ļoti gribējām būt atkal kopā, ka mums arī izdevās visu mainīt.
ir jābūt ļoti spēcīgām jūtām un vēlmei mainīties no abām pusēm. Tev ir jārunā ar viņu, kāpēc viņš noslēdzās sevī, kas viņu neapmierina jūsu attiecībās. Tam noteikti ir iemesls. Manējam toreiz es biju apnikusi ar savām scēnām un emocijām, tāpēc arī cilvēks nerunāja un neko vairs negribēja risināt, tagad es to saprotu, kā es viņu toreiz nokaitināju, jo gandrīz katru dienu varēju uzburt drāmu par neko :D

Varbūt vajag kļūt nedaudz neatkarīgākai, pašpietiekamākai, pavadīt vairāk laiku ar citiem cilvēkiem, nedaudz attālināties no viņa un tad skatīties, vai viņam rodas tā vēlme atkal satuvināties.
Jo mana pieredze rāda tomēr to, ka galvenais ir tā vēlme abiem būt kopā un mainīties. tieši tās spēcīgās jūtas vienam pret otru motivē nedaudz palikt malā to savu ego. Nu jā un vēl arī tā emocionālā tuvība. Ja cilvēkiem ir kopīgas intereses , viņi daudz sarunājas par dažādām lietām, tad tas viņus satuvina. Toreiz, kad man bija 20, mēs runājām samērā maz, katrs vairāk nodarbojāmies ar savām lietām, vēl studijas, katram savs dators, vai TV, abi daudz strādājām un maz laiku pavadījām kopā. Tādā veidā ļoti atsvešinājāmies un domāju, ka tāpēc arī zuda tā motivācija kaut ko attiecībās uzlabot. Tagad mēs varam kopā darīt visu, mums nepārtraukti ir par ko runāt, esam aktīvi, ir ļoti daudz kopīgas intereses. Un jā, pats galvenais, ka abi esam 100% pārliecināti, ka esam viens otram īstie, jo mums vienkārši kopā ir labi, jautri un saprotamies bez vārdiem. Bet nu mēs to esam sasnieguši tikai tagad, pēc 10 kopā pavadītiem gadiem. Vēl jau arī satuvina kopīgi mērķi, kopīga dzīvokļa iegāde, laulība, bērnu plānošana vismaz tuvāko gadu laikā. Bet 20 gados jau vēl par to īsti nedomā.
24.09.2015 20:28 |
 
Reitings 15
Reģ: 26.05.2014
kampanella, bāc, man liekas, ka tu runā par manām attiecībām. Tik daudz lietu sakrīt. Paldies par viedokli un padalīšanos pieredzē. Noteikti ņemšu vērā un skatīšos, kā būs. Es ļoti gribētu kaķēnu, domāju, ka tas iespējams mūs satuvinātu, jo kopīgas rūpes par kādu. Bet negribas jau ticēt, ka blakus lietas spēs atrisināt attiecību problēmas, ar tām jau pašiem jātiek galā..
24.09.2015 20:32 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits