Sveikas! Diezgan ilgu laiku nevarēju saprast, ko darīt - izpaust šeit savu bēdu vai nē. Tomēr sapratu, ka esmu tik ļoti apmaldījusies savās domās, ka gribu uzklausīt svešu, neatkarīgu cilvēku viedokli no malas.
!!!Brīdinu, ka nebūs īsi, bet es ļoti novērtētu, ja kāda izlasītu un sniegtu savu viedokli!!!
Problēma - attiecības un vīrietis. Esam kopā 5 gadus, 2 no tiem dzīvojam kopā. Abi vēl jauni (man 21, viņam 22), studējam, paralēli strādājam. Arvien vairāk sāk šķist, ka neesam radīti viens otram. Draugs ir no klusētāju tipiem, viņam nav īsti vēlmes runāt par problēmām. Es varu runāt un runāt, bet atduros kā pret sienu - viņš it kā klausās, bet atbildes reakcijas nav. Un tajos brīžos es jūtos bezspēcīga. Jo kā gan attiecībās var kaut ko mainīt, ja es nezinu, ko domā, jūt otrs cilvēks?! Esmu to, protams, viņam teikusi. Viņš atbild, ka es taču zinu, ka viņš nav no runātājiem.. Bet vai tas ir attaisnojums tam, ka attiecībās ir problēmas un viņš kā pieaudzis cilvēks to nevar atrisināt un izteikt savu viedokli? Manuprāt, nē. Es nudien negribu visu mūžu cīnīties ar vīrieti, kurš neko nevar pateikt, neizrāda interesi un iniciatīvu par apkārt notiekošo.
Otrā lielākā sāpe - uzmanības trūkums. Man kā sievietei gribētos, lai mani palutina ik pa laikam, izrāda rūpes, uzmanību.. Bet no viņa es saņemu tieši NEKO. Un tas tā sāp. Pats sliktākais, ka es jau esmu sākusi sevi grauzt no iekšpuses ar domām, ka neesmu gana laba sieviete, lai vīrietis mani lutinātu un ik pa laikam tāpat vien atnāktu mājās ar ziedu pušķīti. Es jūtos, kā pazemīgs suns, kas kauc pēc mīlestības un uzmanības apliecinājumiem. Jūtos zemiski. Es neskaitāmas reizes esmu palūgusi viņam vakarā, lai pamasē man muguru, uz ko saņemu atbildi:"Nu nopietni? Tagad??" un tā arī masāža nekad neseko.. Tāpat arī esmu teikusi par ziediem. Viņš uzskata, ka nav no tiem jēgas, jo tie tāpat novīst. Bet bāc, ja tu zini, ka sievietei tas ir patīkams žests, kas sagādā prieku - nu vai tiešām ir tik ārkārtīgi grūti reizi pa reizei nopirkt kādu puķīti? Man gan nez kāpēc nav grūti viņu palutināt bieži ar visādiem pašceptiem kārumiem. Zinu, kas viņam garšo un pagatavoju tieši tādēļ. Ne reizi viņš nav mani aizvedis randiņā, ne reizi nav tāpat vien pateicis, lai ģērbjos un nāku lejā, un aizvedis kaut kur pastaigāt tāpat vien utt. Nu uzmanības apliecinājumi ir nulle no viņa puses. Es esmu iniciatore gandrīz visam, ko kopā darām. Ja es necenstos kaut kādu romantiku uzburt starp mums, tās nebūtu vispār visticamāk. Bet es esmu no tā nogurusi. Man apnicis tas viss. Man gribas, lai arī vīrietis pieliek izdomu un roku attiecību neieslīgšanai rutīnā.
Pats sāpīgākais ir tas, ka esam neskaitāmas reizes par to runājuši, bet izmaiņu nekādu. Kas man liek domāt vien to, ka viņam ir pilnīgi vienalga, viņam ir labi un ērti tā, kā ir, un viņš ir pārāk slinks, lai kaut ko mainītu. Jo man jau šķiet, ka, ja tu cilvēku no sirds mīli, tu centīsies darīt visu iespējamo, lai viņš smaidītu, justos labi..
Vienu vakaru salūzu, pateicu, ka laikam jau labāk būtu mums šķirties. Ka neesam laikam viens otram piemēroti. Gan jau viņš atradīs meiteni, kuru gribēs nēsāt uz rokām un lutināt, savukārt es vīrieti, kurš lutinās mani.
Es tiešām nezinu, ko iesākt. Nesaprotu, vai vaina ir manī vai viņā. Šķiet, ka izsapņotais sapnis par kopdzīvi visa mūža garumā lēnām sāk izzust. Rakstu šo visu un ir tik neizsakāmi smagi, asaras birst kā pupas. Iekšēji jūtos tik nelaimīga un tukša. Taču uz āru nāk dusmas un neapmierinātība, sāku pārvērsties par cilvēku, kas patiesībā neesmu. Es neesmu kaut kāda neapmierināta, smadzenes skalojoša k*ce. Bet tās ir tās emocijas, ko bieži vien spēju izdabūt ārā,lai gan iekšēji sirds lūzt un raud.
Šo cilvēku es mīlu no visas sirds, viņš patiešām nav slikts. Ciena mani, nekad nav atļāvies mani apsaukāt vai pacelt roku. Rēķinās ar manu viedokli. Nav tāds, kas tikai tusējas apkārt un neliekas ne zinis. Mums ir labas attiecības vienam ar otra ģimeni, viņa brāļus uztveru kā savus brāļus. Tāpēc arī ir tik grūti saprast, kā rīkoties. Vai tiešām tās ir tikai manas iedomas un es meklēju problēmas tur, kur to nav? Man vienkārši likties mierā, aizmirst par kaut kādiem uzmanības apliecinājumiem un novērtēt to, kas man ir?