Tāda varbūt neliela atkāpe no tēmas par to jautājumu saistībā ar korelāciju starp gara bagātību un finansu neatkarību.
Man liekas, ka jebkurā dzīves posmā cilvēkam vērtīgi ir apzināties savas prioritātes un nostādīt konkrētus mērķus. Ja kādā dzīves posmā cilvēkam prioritāte jebkādu iemeslu dēļ ir nopelnīt vairāk, es nedomāju, ka kādu drīkst par to nosodīt, tāpat kā arī tos, kuriem nauda un ērtības ir relatīvi mazsvarīgākas par citiem dzīves aspektiem. Saku relatīvi, jo, diemžēl, nedzīvojam tādos platuma grādos un ekonomiskajā sistēmā, kurā ikvienam būtu iespēja piekopt tādu dzīvesveidu, kādu sirds vēlas - vienam malka jāpērk, citam bērns jāapģērbj, citam ir smagi neiekļauties aifonu un MK somu sabiedrībā. Bet tās prioritātes, manuprāt, ir radušās no cilvēka paša pieredzētā, līdz ar to kādu nosodīt vai saukt par garā nabagāku ir nedaudz muļķīgi. Manās acīs cilvēku gara bagātība (vai nabadzība) izpaužas viņa attieksmē pret apkārtējiem, ne maka biezumā vai amatā.
Man ir draudzene, kura savos 20+ sāka strādāt par viesmīli pēkšņi. Sākotnēji strādāja vidēji normālu biroja darbu par zemu samaksu, jo, nu, pa smalko taču. Pēc tam vienā dienā no tā darba aizgāja un iestājās darbā par viesmīli uzņēmumā, kurā nopelna sev ja ne deputātu algu, tad autores algu stabili. Kāpēc? Ne jau lai pēc naudas dzītos, nē. Meitene vēlas līdz 30 gadiem iegūt augstāko izglītību, ceļot, apprecēties, izveidot ģimeni un tad veidot savu biroja karjeru, bet viss tas taču maksā naudu. Citiem liekas kaut kāds greizs plāns, ka mantrause un tā tālāk, bet es gan tā nedomāju. Man liekas, ka cilvēkam vienkārši beidzot ir tapis skaidrs dzīves plāns.
Es arī šo to izmainīju dzīvē šogad, atmetu visus iesāktos projektus, pārvācos pie vecākiem, iestājos augstskolā. Vai, vai, Pārsliņ, kā tad tā, tagad ar trīsciparu skaitli naudiņu dzīvosi un sēdēsi saviem vecākiem uz kakla pārējā laikā - cik es šito neesmu dzirdējusi. Bet man arī ir plāns, man ir iespējas to realizēt, līdz ar to naudas nozīme relatīvi manā dzīvē ir mazinājusies.
Tas, ko es gribu teikti ir, ka ne vienmēr tie, kas saņem mazāk naudiņas, ir mazāk mērķtiecīgi, tāpat arī ne vienmēr tie, kas skrien pēc naudas, par to vien dzīvē domā. Galvenais, lai cilvēks vispār par kaut ko domā, ir tolerants savā attieksmē pret citiem, nav augstprātīgs... Tā ir īstā gara bagātība un tādu cilvēku pietiek gan starp bomžiem, gan starp miljonāriem par laimi. :)