Iedomājieties kādu mērķi. Tas ir tas labais, ko jūs vēlaties sev iegūt. Ar vēlēšanās neredzamo roku jūs satverat mērķi aiz rīkles, lai to iegūtu sev. Ko jūs darītu, ja kāds ķertos jums pie rīkles? Steigtos, projām vai ne? Mērķis uzvedās tāpat! Jūs skrienat tam pakaļ un, baidoties pazaudēt, pieķeraties tam vēl ciešāk. Tas steidzās vēl ātrāk. Jūsu tvēriens kļūst vēl ciešāks un kādā brīdī to nožņaudz.
Tagad jūs vairs to nevēlaties, jo tas nav tas, ko jūs vēlējāties. Vainas sajūta saka - kļūda būtu izlabojama, bet jūs sākat taisnoties un vainot pašu mērķi. Nebūtu tas bēdzis, nebūtu gājis bojā. Jūs pierādāt, ka neesat vainīgi, jo jūs tam neesat pat pirktu piedūruši, un jums ir taisnība. Viss it kā būtu kārtībā, taču vainas apziņa nekur tāpēc nepazūd. Citi var jūs arī nevainot, bet, pēc jūsu domām, tomēr to dara. Neapmierinātība ar visiem un visu sāk mocīt jūsu dvēseli.
Ja tad, kad kaut ko vēlaties, iemācieties sev pavaicāt:"Vai man tas ir vajadzīgs?" - sajūtas, vai ir vajadzīgs vai nav, Ja nav vajadzīgs, tad mierīgu sirdi darāt kaut ko citu un velti netērējiet savu laiku, dzīvesspēku un naudu. Ja jūtat, ka ir vajadzīgs, jūtat arī to, ka tas, kas cilvēkam ir vajadzīgs, atnāks. Atnāks pats. Cilvēks dara savus ikdienas darbus, viņa dvēseles durvis ir atvērtas, un tas, kas viņam ir vajadzīgs, atnāks tad, kad cilvēks ir gatavs tā pieņemšanai. Gatavs cilvēks pieņem dzīves doto, nevērtējot to kā labu vai sliktu. Tā ir vajadzība un laime, ka tas ir atnācis. Kāds cits to var dēvēt par labu vai sliktu, bet ne viņš. (Lūle Vīlma)
21450
