Mans vīrs ir darbaholiķis un es to zināju jau no pašiem attiecību pirmsākumiem. Sākumā bija tiešām grūti. Nav runa pat par darba dienu vakariem, bet pat brīvdienās parasti satikāmies tikai vakaros, jo viņš pa dienu strādāja. Studiju gados, kad nestrādāju vai strādāju nelielus darbiņus, arī daudz dusmojos uz to, ka puisis vispār netiecas vairāk laika pavadīt kopā un mazāk strādāt. Bet vīrs ir uzņēmējs, uzņēmumu nodibināja vēl ļoti jauns būdams un, protams, ka grib uzņēmumu pēc iespējas ātrāk attīstīt, nostabilizēt - un tas prasa daudz darba. Pamazām uzsāku arī savas darba gaitas, no sākuma viens darbs, pēc tam parādījās vēl viens, pēc tam izdomāju, ka gribu studēt doktorantūrā un tagad bieži vien man sanāk strādāt vēl krietni ilgāk nekā vīram. Un tieši šobrīd abi esam laimīgāki kā jebkad. Es saprotu viņu, viņš saprot mani. Esam jauna ģimene, šobrīd ceļam māju un tam, protams, vajag daudz naudas. Un vairāk naudas nozīmē vairāk darba. Reti kad ātrāk par 9iem vakarā tiekamies un es uz vienas rokas pirkstiem varētu izskaitīt, cik mums gadā ir tādu brīvdienu, kad abi pilnībā varam atslēgties no darba, izslēgt telefonus un nodoties viens otram.
Šobrīd abi saprotam to, cik vērtīgs ir laiks, kuru tiešām beidzot varam pavadīt kopā - mums nav laika strīdēties par sīkumiem, dusmoties, apvainoties vienam uz otru, jo tas kopā būšanas laiks ir tik mazs, ka gribas to tiešām kvalitatīvi un lietderīgi pavadīt.
Līdz ar to no savas pieredzes varu ieteikt diskusijas autorei būt pašpietiekamākai un izdomāt, kā vakaros lietderīgi pavadīt laiku, lai nebūtu visu laiku jādomā par to, ka draugs vēl tik vēlu sēž darbā. Jo vairāk domāsi/dusmosies par situāciju, jo pēc tam vairāk "klupsi" virsū draugam, varbūt pati to nemaz neapzinoties.
201
