Labvakar. Ir tā, ka es ar draugu esam kopā 6 gadus. Esam kopā no vidusskolas, abiem tad bija 16 gadi. Esam kopā izauguši, pilnveidojušies, mācījušies. Dzīvojam kopā, kopā būvējam nākotni, bet ar katru brīdi manī sāk rasties šaubas, apr to, cik noturīga ir tā mūsu nākotne.
Jāsāk ar to, ka mans draugs ļoti daudz strādā. Tiešām ļoti daudz! Darbs ir gan fiziski, gan morāli smags, pārsvarā tās ir nakts maiņas pēc kurām viņam vajag izgulēties utt., kas protams ir saprotams. Man brīva laika ir daudz - šovasar beidzu studijas, tomēr veselības problēmu dēļ, nevarēju uzreiz mesties darbā, tāpēc darbu sākšu pēc maza laiciņa. Problēma laikam sākas tur, ka mēs ļoti maz un nekvalitatīvi pavadām laiku kopā, cik nu mums viņa kopīga ir. Ja brīvdienās piedāvāju kaut kur aizbraukt, atradīs simts un vienu atrunu. Ja tajā pat laikā paaicinās ciemos kāds draugu pāris vai citi draugi - ies nedomājot. Laikam jau jāpriecājas, jo mani nekad mājās neatstāj un vienmēr jāiet viņam līdzi, par ko protams priecājos, lai gan ne vienmēr tas ir veids, kā es vēlētos pavadīt mūsu kopīgo brīvdienu.
Godīgi sakot, jūtos ļoti vientuļa. Manas draudzenes ir pa visām pasaules malām izmētātās un, lai arī brīvajā laikā cenšos gan sportot, gan lasu, gatavoju ēst, nav tā ka sēžu tikai pie TV vai datora, tomēr man trūkst tīri blakus cilvēka ar ko padarīt ko citu, izņemot manas ikdienišķās darbības. Arī sarunas mums vairs galīgi nevedas - tajā laikā, kad esam kopā, viņš runā vai nu tikai par darbu, vai arī ir ieurbies savā planšetē un negrib neko dzirdēt(t) Nu lūk, un tagad draugos man ir parādījies kāds paziņa, ko iepazinu kopīgā pasākumā. Es jau zinu kādi viņam varētu būt nolūki attiecībā uz mani, jo ir izskanējis gan aicinājums satikties un tā, lai gan vispār viņš ir ļoti korekts, nav uzbāzīgs, jo zina, ka es uz neko tālāk neparakstīšos -kā vīrietis mani saista tikai manējais, bet bāc, cik ar to otru ir forši parunāt (s) Nav tāda sajūta, ka es runātu ar sienu.
Kāpēc es šeit visu šo uzrakstīju. Es zinu, ka šeit ir gana daudz meitenes, kurām arī attiecībās ir bijis iezadzies kāds rutīnas brīdis - kā to pārvarēt? Esmu jau tik daudz gājusi pretī draugam, vienmēr viņu apčubinu, samīļoju pēc grūtas darba dienas, galdā ir gardi ēdieni, māja ir tīra un es pati - sakopusies. Protams, ka esmu arī rīkojusi romantisku vakaru, ar visām no tā izrietošajām darbībām, kā arī esmu draugam teikusi kā jūtos - nekas nemainās. Nu ko vēl darīt? Kā vīrietis viņš ir lielisks - ļoti rūpējas par mani, sargā un žēlo, bet es jūtu kaut kādu atsalumu, kaut kā no emocionālās puses es jūtu atsalumu:-/
8
