Nu ja bērns vēlētos aizbraukt pie draugiem vai kā tml, tad es noteikti brauktu viņam pakaļ pati. Man pašai ir bailīgi braukt diennakts tumšajā laikā ar sabiedrisko Rīgā, nemaz nerunājot par bērnu. Lai arī es dzīvoju mazpilsētā, līdz kādiem gadiem 16, man bija jābūt mājās ne vēlāk par 22:00. Ja gribēju kaut kur ballēties ilgāk, vienmēr brauca pakaļ tētis un strikti bija noteikts, ka nedrīkstu iet viena pati mājās, ka, lai vai kā tur gadās - esmu iedzērusi utt., bet jāzvana ir vecākiem, kas mani un draugus atgādās mājās. Ja arī sanāca pārkāpt to laiku, vienmēr paziņoju mammai, kur esmu, ar ko esmu. Gadījās, ka gāju kopā ar klasesbiedriem, kam pa ceļam, bet atceros, ka mamma tāpat nebija priecīga, vienmēr uzsvēra, lai zvanu tētim, ka viņš mani aizvedīs jebkur, kur vajag, tāpat manus draugus, kaut vai nakts vidū, bet lai neejam vieni, īpaši meitenes. Toreiz jau likās, ka mamma pārspīlē utt., bet tikai tagad saprotu, ka viņa rīkojās pareizi. Es darītu tāpat!
Katrā ziņā, nedomāju, ka 9 gadi ir pietiekams vecums, lai tik vēlu laistu bērnu vienu pašu tusēties. Man būtu bail.