Man palīdzēja tas, ka līdz ar šķiršanos, bija jāpārveido visa sava dzīve. Tas tāpēc, ka, pārvācoties uz šo pilsētu, jau biju kopā ar viņu un nemaz nebiju izbaudījusi to savādāk: dzīvojām kopā, iepazinām pilsētu kopā, iepazinām jaunus draugus kopā. Kad izšķīrāmies, meklēju jaunu dzīvesvietu, iepazinu citus cilvēkus, veidoju jaunu ikdienu jaunos apstākļos. Tas bija pluss, jo: nebija jānāk mājās un jāguļas tukšā gultā, kurā vēl nesen gulēja viņš, jāgatavo virtuvē, kurā gatavoja viņš, jāpārkārto skapis, kurā drēbes glabāja viņš un nebija jāmet mantas ārā, kuras izmantoja viņš. Darbojas tas, ko saka, ka prom no acīm, laukā no sirds.
Un brīžos, kad bija skumji un raudāju viena savā jaunajā dzīvē, es sāku vienkārši apdomāt to, ka man nepietrūkst viņa, man pietrūkst tā, kas mums bija. Un tā pamazām asaru kļuva mazāk, un tas, kas mums bija, noglabājās silto atmiņu skapītī. Un nē, nebija viegli un nebija ātri, bet šīs divas lietas man palīdzēja tam tikt pāri.