Es reiz biju pusaudze, gāju mūzikas skolā. Nu protams no bērnības bija pierasts - pati eju uz skolu, pati nāku mājās, pa ceļam veikals/ ciemošanās pie klasesbiedriem vai ciemošanās piemanis, tad kaut ko sagrabināju ledusskapī un gāju uz mūzikas skolu un ziemā pa tumsu atpakaļ. Tā tas bija, no pirmās klases... Bet mums mūzikas skolā bija meitene ap 9 gadiem, kurai vienmēr līdzi visur gāja auklīte. Man tas šķita kaut kā dīvaini, jo nu taču nevienam tā nebija. Tagad gan saprotu, cik gudri vecāki bija tai meitenei - auklīte palīdzēja nest somu, palīdzēja pildīt mājas darbus, visur pavadīja, pieskatīja, sagaidīja, deva padomu, ja kas - zvanīja vecākiem, kuri strādāja ilgāk par skolas stundām. Tā meitene izskatījās tik omulīgi - t.i. tādā pilnībā drošībā, mierīga, nosvērta (saprotu, ka tas jau arī no rakstura atkarīgs, bet šķiet, ka tomēr aukles esamība radīja to drošību viņā arī).