Vai tas ir normāli, ka vīrietis nakts vidū pieceļas no gultas, paņem uzvalku un aiziet gulēt uz mašīnu?
Vakarā atnāca mājās nikns, jo viņu piekāsa kolēģis. Staigāja pa māju it kā manis tur nemaz nebūtu, meta lietas ledusskapī, dusmīgā balsī novilka ''paldies par vakariņām'' un aizgāja uz guļamistabu.
Es pajautāju, vai viņš grasās iet gulēt, uz ko viņš atbildēja apstiprinoši. Izslēdzu viņam gaismu un aizgāju uz blakus istabu lasīt, jo bija tikai 10 vakarā.
Tad viņš man sāka rakstīt īsziņas... Ka man par viņu esot vienalga, ka esmu kā siena, ignorēju viņu. Piecēlās no gultas un aizgāja uz mašīnu. Protams, es visu laiku mēģināju ar viņu runāt, kā muļķe skrēju pakaļ, bet viņš tikai grūda mani nost un nevienu vārdu nepateica. Tad atkal sāka rakstīt īsziņas... Tu ar mani nekad nerunā (wtf), šķiramies (esam saderināti), utt. Katru reizi, kad mums ir strīdi, aptuveni 1 reizi mēnesī, viņš uzreiz saka - viss, šķiramies. Esmu jau ļoti nogurusi no šī cirka.
Ap pusnakti viņam palika auksti un viņš atnāca atpakaļ uz mājām. Salabām, it kā. Viņš teica, ka bija ļoti tuvu, lai ietu pie bijušās, jo vismaz viņa viņu saprot (es, acīmredzot, ne).
Tas man ir kā dūriens sirdī, godīgi sakot. Tagad sēžu un domāju, vai tomēr nebūtu labāk šķirties galu galā. Lieki teikt, ka šīs regulārās drāmas manu mīlestību nevairo, drīzāk otrādi. Un tagad šis.
Ar bijušo viņš sarunājas gandrīz katru dienu, jau mēnešiem ilgi. Daļēji es to saprotu, jo pie viņas ir viņa suns, pilnīgi nogriezt sakarus viņi nevar. Bet tad viņa viņam raksta īsziņas par to, ka viņš kādai meitenei bildes laikojis instagramā, prasa daudz naudas sunim, tajā pašā laikā saka, ka suni viņam nekad neatdos, tas esot viņas suns. Viņa ir vēl dramatiskāka, nekā viņš pats.
Vienmēr viņš ar un par šo sievieti runā, salīdzina mani ar viņu (parasti saka, ka esmu kaut kādā ziņā labāka, nevis sliktāka, bet tik un tā, priekš kam visu laiku salīdzināt??), vakar beidzot šis ''biju tuvu iešanai atpakaļ''. Pēc tam sāka atvainoties, vainot sevi, teikt, ka viņam nekādu jūtu nav un nav jau gadus 2 bijis pret šo sievieti (kam es ticu), bet tik un tā...
Cirks, ne attiecības. Ko domājat par šo? Normāli? Nav normāli? Nezinu, ko darīt. Jūtos kā attiecībās ar bērnu, kurš nespēj tikt galā ar savām emocijām. Jāpiebilst, ka visādi citādi vīrietis ir ideāls, ne par ko sūdzēties nevaru, tikai šis viens aspekts...