Bija man lielisks puisis (nu nebija īstais un vienīgais, bet ja nebūtu attiecības pārtraukusi - visādi jau varēja būt), bet nu gribējās izskraidīties, jo taču visi saka, ka jaunībā vajag iztrakoties obligāti utt.
Nu izšķīros, izdarīju viņam ļoti sāpīgi, pati sev arī toreiz pirmoreiz sirsniņu salauzu. Pagāja laiks, itkā pārgāja. Nu satikos ar visādiem citiem puišiem, nu patusējos, pabučojos ar vienu, pabučojos ar otru, pārgulēju ar dažiem.. Un zini, ko es sapratu? Ka ne ar vienu jauniepazītu cilvēku nekad nebūs tik labi, cik ar cilvēku, pret kuru ir siltas jūtas, kuru pazīsti tu, kurš pazīst tevi. Jā, ir adrenalīns, ir kkāda itkā kaisle (bet nu ļooooooti nosacīti), jauns piedzīvojums, bet nekā cita. un runa pat nav tikai par seksu, bet par to, kā tev kafiju no rīta atnes gultā.
Aplauzos, iztrakojos un priecājos bez gala, ka šobrīd esmu satikusi to cilvēku, kurš man ir tas īstais un man nav vispār ne kripatiņas šaubu par to.
Bet pirms ej meklēties (jo nu principā tas arī ir tas), izdari visu, lai savas attiecības atdzīvinātu. Ejiet uz randiņiem kā sākumā, uzdāvini viņam kkādu sīkumu, pagatavo ko īpašu, aizbraucat divi vien nedēļas nogalē uz Parīzi (biļetes uz turieni ir lētākas kā uz jebkuru citu eiropas pilsētu), vai kaut vai uz kādu blakus ciematu pabradāt pa zāli divatā, lai tev ataust atmiņā, kā bija sākumā. Ne velti tev jau vairākas meitenes nešaubīgi apgalvo, ka tu nespēj novērtēt. Domāju, ka ne es vienīgā ar tādu pieredzi, kāda nu ir.
1
