Sveikas, meitenes!
Veidoju diskusiju, lai nedaudz saprastu pati sevi un uzklausītu viedokļus no malas. Esmu kopā jau 6 gadus ar puisi, kurā iemīlējos vidusskolā. Kopā esam izgājuši ugunij un ūdenim, viens otram esam pirmie un vienīgie. Pirms gada aizbraucām kopā uz citu valsti, kurā mums abiem tagad ir labi darbi.
Puisis ir lielisks, brīnišķīgs, rūpīgs, bet mani tirda vēlme zināt, kā ir tur, ārā? Kā ir ar citiem? Es nekad neesmu iztrakojusies, bijusi kopā ar citiem, tāpēc galvā periodiski ienāk dumjas domas, kuras gan tūliņ cenšos aizraidīt. Puisim šādu domu nav, lai gan arī viņam esmu pirmā (nē, gan domas jau ir, bet viņš vairākkārt teicis, ka viņš būtu laimīgs pavadīt visu mūžu ar mani)...
Mūsu attiecības ir labas, bet mīlestība ir noplakusi, ir pieradums, ir rūpes vienam par otru, bet mēs vēl esam tik jauni! Mani moka ziņkāre, bailes, esmu apjukusi. Šķiet, ka dzīvē ir jābut kam vairāk, ka nevar būt, ka vienreiz esmu iemīlējusies un visa pārējā dzīve būs mierīga...
Kā jūs rīkotos? Visi apkārt man skandina, ka nenovērtējot to, kas man ir, jūtos briesmīgi, bet šī sajūta nepamet...