Kādi tieši normatīvie attiecas uz šo jautājumu? Mani vienkārši interesē, jo pati mācos akadēmiskajam bakalauram un prakse nav paredzēta, bet gribas. Kadreiz praksējos žurnālisitkā, kaut nebiju augstskolā, bet nekādas problēmas noformēt praksi un parakstīt līgumu nebija.
Paskaidrošu vienkāršāk. Uzņēmums nevēlas maksāt nodokļus, tāpēc algu maksā neoficiāli. Darbiniekiem ir piekodināts, ja atnāk pārbaude, lai saka, ka ir praktikants, tāpēc nekādus līgumus nevajag, jo praksi iet savam priekam, nekādu naudiņu nesaņem. Saprotams, ka VDI uz godavārda neticēs, tādēļ, lai viss būtu korekti, katram ir jābūt oficiālam pamatojumam, kāpēc viņš tur atrodas un strādā - vai nu darba līgumam (Darba likums), vai uzņēmuma līgumam (ja darba raksturs atļauj/Civillikums), vai prakses līgumam (trīspusējam, Profesionālās izglītības likums, 2012.g. MK Nr.785), vai brīvprātīgā darba līgumam (ja prakses vietas statuss pieļauj iespēju tādu slēgt, skat. Jaunatnes likumu, Biedrību un nodibinājumu likumu, pēc 2016.g.1.janv. Brīvprātīgā darba likums, ). Ja nekā tāda nav, Tu esi nelegāli nodarbināta, uzņēmumam par to ir sods, tādēļ sakarīgi uzņēmumi nekad nepieņems praktikantu bez līguma, ja pieņem, man tā jau būtu zīme, ka viņiem uz visu uzspļaut un mani dotie pienākumi būs slaucīt grīdu un mazgāt nost lūpukrāsu no krūzītēm. Pārspīlēju, protams, bet domu saprati. Ja nu vienīgi Tev tajā praksē nav jābūt uz vietas, bet jēga no tādas?
Ejiet pie programmu vadītājiem, neticu, ka prakses līgumu atteiks.