Sveikas, meitenes! Vēlos pastāstīt savu dzīves situāciju un uzklausīt jūsu redzējumu par to. Pirms pāris gadiem biju kopā ar kādu vīrieti, satikāmies aptuveni gadu. Es jau no paša sākuma zināju, ka viņš nevēlas bērnus, pats man to skaidri pateica un jautāja, vai man tas ir pieņemams. Tajā laikā man tas nebija īpaši svarīgi, jo biju pārliecināta, ka pati arī negribu bērnus. Ar visu izsargāšanos tomēr paliku stāvoklī. Viņš pret to attiecās mierīgi, nespieda mani uz abortu, teica, ka respektēšot jebkuru manu izvēli. Visu savu dzīvi biju droša, ka negribu bērnus, bet tikko kā uzzināju, ka esmu stāvoklī, sapratu, ka mīlu šo bērnu un izvēlējos grūtniecību saglabāt. Viņš tad man pateica, ka līdz pilngadībai finansiāli atbalstīšot bērnu, bet tēvs nebūs.
Neilgi pēc tam viņš pārcēlās uz ārzemēm strādāt un dzīvot. Par mani neaizmirsa, pateicoties viņam grūtniecības laikā varēju apmeklēt labus speciālistus, iziet visas nepieciešamās pārbaudes, izvēlēties labu vietu dzemdībām, būtībā visu, kas man vajadzīgs. Tagad jau esmu atgriezusies darbā, bet no viņa katru mēnesi saņemu noteiktu naudas summu bērna vajadzībām. Par to nekādi nevaru sūdzēties, materiālajā ziņā bērnam patiešām nekā netrūkst. Man nekad nav vajadzējis dīkt no viņa naudu, viņš to uzskata par pašsaprotamu.
Pēdējā laikā es daudz par viņu domāju, par viņa attiecībām ar dēlu. Esmu viņam sūtījusi bērna foto, bet nekādu īpašu interesi viņš nav izrādījis. Visu laiku es nez kāpēc ceru, ka viņš varbūt mainīs savas domas, ka apciemos mūs. Uz Latviju viņš atbrauc pāris reizes gadā. Esmu piedāvājusi viņam atbraukt uz dēla dzimšanas dienām vai vienkārši ciemos, viņš tā arī saka – nē, nevēlos. Puikam tagad ir 4 gadi, bieži man jautā, kāpēc visiem bērniem ir tētis un viņam nav. Un es nezinu, ko viņam atbildēt.
Es vairs neceru, ka starp mums varētu atjaunoties kādas attiecības, zinu, ka viņam jūtu pret mani vairs nav, domāju vienkārši no cilvēcīgā viedokļa – cilvēks nekad nav saticis savu bērnu. Protams, ka nevaru piespiest viņu uz kaut ko, bet man tas šķiet pavisam dīvaini – zināt, ka kaut kur pasaulē ir tavs bērns un nevēlēties viņu pat redzēt.