Par vecāku jaunajām otrajām pusītēm

Pēc tavas teorijas sanāk, ja tu nomaini draugu, tad tavs tētis arī var spītēties un ar viņu neiepazīties.

Zinu, ka tā var gadīties un pat iztēlojoties tādu situāciju, es nesaredzu tur neko briesmīgu...nu ja negribētu iepazīties, tad negribētu, ne jau viņam ar viņu jādzīvo, bet man. Iepriekšējais draugs viņam ļoti nepatika un viņš konkrēti izvairījās viņu satikt un vispār neko labu par viņu nebija pateicis.

Bet paldies arī pārējām par komentāriem :-) un arī andie otrajā komentārā pateica to pašu, ko es jau iepriekš pieminēju.

ko darīt, ja tēta/ mammas jauno otro pusīti neciešat ne acu galā un nevarat samierināties ar to, ka tavs mīļais cilvēks ir nolēmis dalīt dzīvi ar tādu cilvēku, kuram ikdienā pat piespiedu kārtā klāt negribas iet, kur nu vēl laist savās mājās?

ko darīt, ja tēta/ mammas jauno otro pusīti neciešat ne acu galā un nevarat samierināties ar to, ka tavs mīļais cilvēks ir nolēmis dalīt dzīvi ar tādu cilvēku, kuram ikdienā pat piespiedu kārtā klāt negribas iet, kur nu vēl laist savās mājās?

Pieaugt.

Bet vispār jā, laikam Sany ir taisnība par to, ka tur ir greizsirdība no manas puses, jo esmu vienīgais bērns ģimenē, izlutināta un baigā tēta meitiņa laikam jau...tāpēc man tā otra sieviete liekas kā kaut kāds bieds.
Jāpārkāpj sev pāri un jāpamaina skatījums (t)

Vilhelmīne, jā, noteikti. Jo tikai bērniem mēdz būt ienaidnieki/ nepatīkami cilvēki...

Es iepazītos. Jā, man arī noteikti nebūtu īpaši patīkami, bet tēta dēļ es to darītu. Iepazītos un mēģinātu pati sadraudzēties.

Zinu, ka tā var gadīties un pat iztēlojoties tādu situāciju, es nesaredzu tur neko briesmīgu...nu ja negribētu iepazīties, tad negribētu, ne jau viņam ar viņu jādzīvo, bet man.

Šo es nesaprotu. Manuprāt, normālā ģimenē šādai situācijai nevajadzētu būt. Man sāpētu, ja kāds ietiepīgi ignorētu manu otro pusīti. Man sāpētu, ja neviens no maniem mīļajiem pat necenstos iepazīt viņu.

nannerle - nu tur diži neko darīt nevar, jo ja jau cilvēks ir izvēlējies tādu otru pusi un uzskata, ka viss ir kārtībā, tad Tu tur neko nevari ietekmēt vai regulēt...jo izšķirt cilvēkus, tikai tāpēc, ka Tev pret vienu no viņiem ir antipātijas (ja tas ir tikai tādā līmenī, ne nopietnāks iemesls) nav variants ;) manuprāt...

Es nepiekrītu iepriekš paustajiem viedokļiem, ka tā taču nevar-atteikties iepazīties.
Tev ir tiesības justies tā, jā tu jūties! Un tev ir tiesības nevēlēties ar to otru iepazīties! To nevar salīdzināt ar tēva iepazīšanos ar meitas draugu.
Tomēr es ieteiktu pašai priekš sevis tikt skaidrībā par patiesajiem iemesliem, kāpēc negribi iepazīties.
Kāds bija tavu vecāku šķiršanās iemesls? Neuzticība? Vai tavai mammai ir tagad citas attiecības? Vai tava mamma uztur kontaktu ar tēva draudzeni? Kādas ir tava tēva un mātes pašreizējās attiecības?
Domāju, ja tava māte būtu pametusi tavu tēvu cita vīrieša dēļ, tev nebūtu pretenziju iepazīties ar tēva jauno draudzeni.

Kāds bija tavu vecāku šķiršanās iemesls? Neuzticība? Vai tavai mammai ir tagad citas attiecības? Vai tava mamma uztur kontaktu ar tēva draudzeni? Kādas ir tava tēva un mātes pašreizējās attiecības?

Precīzu iemeslu nezinu, jo neesmu nevienu vecāku nopratinājusi un cilājusi tādas tēmas, bet cik zinu, tad mammas vaina.
Mammai nav bijušas un arī šobrīd nav citas attiecības.
Cik man zināms, tad mammai nav attiecību ar tēta draudzeni.
Viņiem abiem ir labs/draudzīgs/mazliet lietišķs kontakts vēl joprojām.

Es gan nevaru spriest, bet man izskatās, ka tava nevēlēšanās iepazīties ir vairāk saistīta ar solidaritāti pret mammu nevis bernišķīgu greizsirdību. Tā ir?
Otrs variants- iespējams vecāki sagrāva tavu priekšstatu (ticību) par laimīgām ilgtermiņa attiecībām un tāpēc tev ir grūti pieņemt tēva partneri.
Bet tie ir tikai minējumi-jo par maz informācijas. Un es saprotu, ka tu visdrīzāk negribi publiski pārāk daudz detaļas stāstīt-tas tomēr ir dziļi personiski.

teika_spolite - godīgi sakot, varētu būt abi varianti, nemāku konkrēti pateikt, kurš vairāk... Katrā ziņā kāzas kā dzīves mērķis vispār priekš manis ir mistisks jautājums (ja saproti, ko domāju)

Tad es tev ieteiktu nevis "pārvarēt sevi" un iepazīties, bet aiziet pie mammas un izrunāties no sirds. Pastāstīt, ka tevi ir sāpinājusi viņu šķiršanās, ka nespēj pieņemt tēva jauno draudzeni, nevēlies ar viņu iepazīties un šobrīd saproti, ka vecāku attiecības ietekmē tavu pašreizējo pieauguša cilvēka dzīvi, jo esi zaudējusi ticību laulībai mūža garumā. Pasaki, ka tev būtu vieglāk sevi saprast un tikt galā ar emocijām, ja viņa pastāstītu kaut ko vairāk par savām un tava tēva attiecībām, par šķiršanos, pašreizējām sajūtām un kāpēc viņai nav jauna partnera.
Iespējams pēc sarunas ar mammu tik un tā negribēsi iepazīties ar tēva jauno draudzeni, bet vismaz pati priekš sevis zināsi patieso nevēlēšanās iemeslu. Un varbūt tiksi skaidrībā par to, vai vēlies pati kādreiz precēties vai nē. Tādus jautājumus dzīvē nekad nevajag atstāt nesakārtotus, jo tie tev visu dzīvi nākotnē var bojāt.

teika_spolite - brīnišķīgs ieteikums, bet nedomāju, ka man ar mammu ir tāda līmeņa attiecības, lai es tā vienkārši aizietu pie viņas un sāktu cilāt tādas tēmas... diez vai.
Bet par tām kāzām...brīžiem liekas, ka gribu, brīžiem liekas, ka ne. Skolas laikos 100% apgalvoju, ka ne, tagad jau ir savādāk, jo tomēr ir draugs un visādas domas ir bijušas manā galvā.
Paldies Tev par viedokli! :-)

Vispār jau daudz meiteņu bērnībā vai skolas vecumā ir izteikušas maģiskos vārdus-es nekad ne precēšos vai man nekad nebūs bērnu. Tagad kopā ar vīriem audzina bērnus :D

teika_spolite - jā un otra daļa, kuras sapņo par princi baltā zirgā un līdz pilngadībai jau ir izplānojušas savas sapņu kāzas :D