25 gadi

Man tagad ir 25 gadi, aizbraucu no Latvijas studet, kad man bija 20. Tagad man ir izglitiba, darbs, esmu saderinajusies....bernu, sava ipasuma nav, bet mes pie ta visa vel stradajam...uzskatu, ka visam savs laiks. :-) Nav jasalidzina sevi ar citiem, jo mes nezinam vinju 'stastu'. :-)

25 gados bija sava (ne bankas) māja. Augstākās izglītības nebija.

Man ir 28. Izglītība bakalaurs. Varbūt kādriez saņemšos maģistram. Darbs - savs pavisam maziņš uzņēmums. Esmu precējusies, bērnu vēl nav. Ir savs dzīvoklis, kredītā gan. Auto ir.
Kopumā nesūdzos un viss ir tieši tā, kā esmu sapņojusi pēdējos gadus :)

Kad palika 25, likās, ka neesmu nekas, attiecības juka, knapi pabeidzu bakalauru un darbs arī sagādāja galvas sāpes, bija riktīga melnā svītra. Un tad palēnām 2 gadu laikā viss mainījās un nokārtojās, tā kā viss tiešām notiek uz labu :)

Es, piemēram, 18/19 gados biju droša, ka būšu žurnāliste. Strādāju visādos gadījuma darbos, arī ar žurnālistiku, reklāmu, mākslu, pasākumu organizēšanu saistītos līdz šogad, 25 gados, sapratu, ka gribu studēt inžinierzinātnes un iestājos augstskolā pēc 6 gadu vilkšanas garumā, sāku kārtot dažādas lietas privātajā dzīvē, rakstu projektu vienai lietai, kas mani varētu nodrošināt uz mūžu, iestājos autokursos... Bet pirms tā visa es šovasar nenormāli noballējos - tā, ka vispār praktiski nestrādāju, tikai dzīvojos apkārt pa Latviju un Eiropu. :D Tagad es esmu gatava visam tam, kas mani gaida priekšā. Pēc vidusskolas? Nē, tad man nebija nedz pareizo uzskatu, nedz dzīves pieredzes, nedz drosmes kaut ko pasākt - vispirms vajadzēja izdzīvot šos 6 gadus, lai tagad es būtu tur, kur es esmu. Vajadzēja gadījuma darbus krogos un bāros, lai tie man iemāca naudas vērtību, vajadzēja attiecības, kuras izsmeļ, vajadzēja kompleksus, ko pārvarēt. Viss vēl nav beidzies, 25 taču ir tikai jaunības pats, pats sākums - arī 30+ vēl var iespēt, uj, cik daudz.

25 būs šoruden, jūtos sasniegusi daudz, tikko nomainīju darbu un dzīves plānus par 180 grādiem.
Ne karjeras, ne privātā sfēra nav tik tālu tikusi, cik biju domājusi, ka būšu, kad man bija 17-18. Bet es arī nejūtos tām lietām, kurām man "jau bija jābūt" tik gatava, tāpēc dzīvoju un līksmoju par katru dienu, daudz nedomājot par to, kas sasniegts, kas ne, bet plāni uz nākotni gan izauguši daudz lielāki, nekā bija vidusskolas laikā. Iemācījos mērķēt īstajā virzienā, tas laikam būs viens no svarīgākajiem punktiem, ko savā dzimšanas dienā varēšu svinēt ;)

Man 25+. Bakalaurs, maģistra nav, jo nevaru nobriest.. Varbūt šogad, varbūt nākamgad. Vienmēr esmu mācījusies, mācījusies un mācījusies, 3. gadu kā pabeidzu universitāti un neticu, ka neturpinu mācīties. Pat nezinu, kāpēc.. Ok, zinu, bet tā ir lirika..

Tātad.. ir bakalaurs. Strādāju savā jomā nu jau 3. gadu + paralēli esmu pašnodarbināta (arī savā jomā). Darba daudz, par samaksu nesūdzos. Jā, esmu izteikts darbaholiķis + patīk manā darba tas, ka pati +/- brīvi plānoju savu darba laiku, neesmu piesieta birojam utt.

Auto ir, dzīvoklis principā arī, bet vēlos pirkt citu nākotnē. Pagaidām nav tādas nepieciešamības, kaut gan līdzekļi atļauj (tiesa, ne Rīgā, bet to arī nevēlos). Bērnu nav, bet ir ļoti foršs britu puika (lasi - kaķis) :D

A, un par to vecumu runājot.. It kā līdz ar gadiem būtu jāķļūst nopietnākai, bet man viss ir ačgārni... 18-25 gados biju īstā nūģe - tikai strādāju un mācījos un tā uz apli.. Tagad baudu dzīvi, mācos pieņemt sevi, daudz ballējos, smējos un ceļoju.. Un man tas patīk! :)

Ceru, ka 25 gados man būs vismaz bakalaurs, autovadītāja apliecība, būšu pilnībā finansiāli neatkarīga, ideālā gadījumā papildus mašīna, savs dzīvoklis, savs bizness.
Tikko palika 22 un tiesības ir burtiski rokā, bakalaurs arī pēc nepilna gada būs, ja viss noritēs veiksmīgi. Pie finansiālās jomas strādāju, ar draugu ir arī lieli biznesa plāni, tikai jāsaņemās īstenot :-D

Ahh kā mani katina piecgades plānu domāšana,izbaudi,ko tu jau esi paveikusi, living the edge. ;)

man oktobrī paliks 26..

Profesionālais bakalaurs
Precējusies
ir kaķis
dzīvokli īrejam
auto nav
darbs-2.5 gadi starptautikskā uzņēmumā un 3 paaugstinājumi.. alga varētu būt labāka, bet ir ok.. :)

nejūtos slikti, protams, varētu būt māja Baltzererā, mašīna un 5k kontā..
bet neesmu uz to tendēta.. :)
jūtos laimīga savā dzīvē tagad! :)

Cilvēki nav vienādi, katram sava mēraukla, mērķi, ambīcijas... Joprojām visaugstāk vērtēju iekšējo harmoniju, tai pat bieži vien nav nepieciešams diploms :D

25 gados bija divas augstākās, izstudējusies ārzemēs, apprecējusies, ar mašīnu, labā darbavietā, iesaistījos dažādās biedrībās, vadīju kori u.tml., dzīvokli īrējām, bērnu nebija un mājdzīvnieku arī. Un man likās, ka esmu jau krietni atpalikusi un savu laiku nokavējusi... :D

Nav tāda kopējā standarta. Katram savs, katram savs bioloģiskais pulkstenis un svarīgākie mērķi. Nekad nav par vēlu visu mainīt vai izvēlēties citu ceļu.

Man ir tieši 25,6 :D
Esmu ieguvusi tehnisko profesiju.Mācos pirmo augstāko.Esmu 9 gadu ilgās attiecībās.Nākamgad precēsimies.Esam neatkarīgi no vecākiem,bet dzīvojam pie viņiem mājās.Tas netraucē.Mājai ir tiešam savi plusi. :)
Ir mašīna.Ilgi krājām.
Strādāju valsts iestādē.Uzskatu,ka tas pagaidām ir mans lielākais sasniegumus,jo pirms tam strādāju par pavāru/viesmīli/bārmeni. :)
Nesatraucos.Visam savs laiks.Ceru nākotnē uz stabiliem ienākumiem.

Katram savi mērķi un to sasniegšanas ātrums. Kam, manuprāt, noteikti vajadzētu būt - uzsāktai patstāvīgai dzīvei (neuzkavēties vecāku ligzdiņā) un vīzijai par savu nākotni profesionālajā sfērā un privātajā dzīvē.

Mani dažkārt nomāc līdzīga sajūta kā autorei. Man ir 24 un nu jau drīz pabeigšu bakalauru, sākšu strādāt un tad vai nu tikai strādāšu vai nu tālāk iešu taisīt maģistru un blakus piestrādāšu. Tā kā iegūstu izglītību ārzemēs man ar valodu bija vajadzīgs gadiņš, lai sāktu studēt.
Liekas, gribas jau ātrāk pabeigt un sākt kaut ko jaunu, jo neesmu tik ļoti apmierināta ar to ko studēju, bet jāpabeidz.
Draugs ir (par attiecībām esmu nedroša), bērnu nav (domāju ka arī līdz kādiem 27 gadiem nebūs), bet ir mājdzīvnieks, īrējam kopā dzīvokli.

Bet es domāju katram ir savs, dažkārt skatos daudzi mani draugi no Latvijas, izmācījās, ātri apprecējās un ir laimīgi. Īpaši pie mums Daugavpils pusē kaut kā ātri visi precas, bet, kad es redzu laimīgās bildes, prieku viņu acīs (tik cik var no bildēm pateikt), tad ir vienalga vai ir bakalaurs vai nav, vai kāda cita profesija bez augstākās...galvenais, lai viņiem ir labi. :-)

18/19 gados biju pa pusei nākotni uz priekšu saplānojusi - būs man bakalaurs, strādāšu savā nozarē, dzīvošu atsevišķi no vecākiem, attiecības man bija tajā laikā un likās, ka tā tas arī turpināsies... BET dzīve veica nelielas korekcijas :D Nekas no tā man nav. BET man ir brīnišķīgs dēls, un man ir vienalga, ka audzinu viena un dzīvoju pie vecākiem. Materiāli nodrošinu gan sevi, gan bērnu, bet diemžēl man vajadzētu vēl kādus 200eur vismaz algai klāt, lai es varētu viena dzīvokli pavilkt. Plus vēl esmu izmainījusi visu savu uztveri par dzīvi, sapratu, ka man patīk sports, tūlīt arī atsākšu studijas, un nekas, ka tā izglītība man būs tikai pie gadiem 30 :D

Jā, gribētos man savu auto/ stabilas attiecības/ dzīvot atsevišķi no vecākiem, bet gan jau kkas no tā man kādreiz arī būs. Dzīve jau nebeidzas

Kopumā galvenais manliekas ir tas, kā tu jūties tajos savos 25, esi laimīgs un puslīdz apmierināts ar visu, tad jau pārējais nav svarīgs - izglītība/ auto utt

Man šogad palika 26. Esmu ieguvusi bakalaura grādu, ar to saistītā darbā arī strādāju. Alga ļoti laba, sūdzēties nevaru. Bet darbs kā tāds man nedod ne gandarījumu, ne piepildījumu. Itkā padodas, bet tomēr jūtu, ka nav man. Aiziet arī nevaru, jo nezinu ko citu darīt :D
Šobrīd esmu dekrētā, oktobrī gaidāms mazulis. Ceru, ka mājās sēžot ar bērnu nāks kāda apskaidrība, ko man gribētos darīt tā, lai savā dzīvē jūtu piepildījumu. Var jau būt, ka tā būs ģimenes veidošana.

Maģistra grāda man nav tā vienkāršā iemesla dēļ, ka manam bakalaura grādam īsti nav turpinājuma. Jāskatās plašāk, lai saprastu, ko gribas. Vienu brīdi domāju, ka vajadzētu izmācīties cilvēkresursu vadību, bet tā kā man ir bijis ieskats šajā jomā, saprotu, ka ne visai man patīk tas.

Īsumā, man ir 26 gadi, izglītība, darbs, vīrs un drīz arī bērns, bet ne mazākās sajēgas par to, ko ar evi darīt profesionālajā jomā :D

Pašai man 25 gados bija gan 2 augstākās izglītības, gan kaķis, gan nopietnas attiecības, gan stabils darbs manā profesijā, gan autovadītāja apliecība, gan patstāvīga dzīve prom no ģimenes, pavisam citā pilsētā.

Bet, ja godīgi, visi šie sasniegumi mani tā pa īstam laimīgu darījuši nav. Tā drīzāk ir tiekšanās pēc sabiedrības uzspiestajiem standartiem.

Mans pašreizējais mērķis, kad man jau ir 30+, ir sasniegt iekšējo harmoniju. Tikai pašai jāsaprot kā - kas ir tas, kas dara mani laimīgu, jo tas noteikti nav ne darbs, ne nauda.

Es savos 25 pad-laikā paspēju rūpnīcā par tehnologu, pēc tam nāca juku laiki (kurus nenovēlu nevienam), kad sajūta ir "tīlta vidū jāmaina ceļa virziens".