Viedokļu dažādība

Story
Savu darbiņu jau esi izdarījusi- pateikusi, ka viņas rīcību neatbalsti. Vairāk nekas arī nav jādara- tālāk tā ir viņas atbildība. Var likties, ka jēga no tā nekāda, bet ja cilvēkam visi tuvākie saka, ka viņš rīkojas nepareizi/slikti, agri vai vēlu cilvēks sāk apdomāt, ko dara.

2)Vai apvainojaties, ja kādam ir radikāli pretējs viedoklis?

ká var apvainoties par to, ka citam cilvékam ir citádi uzskati? tas tachu ir tikai normáli! ja cilvéks apvainojas uz citu cilvéku, kam vienkárshi ir savádáks viedoklis - cilvékam ir jáárstéjas, un ar steigu.

Vai arī tad, ja jums argumentēti atrāda, kur ir jūsu kļūdas, spējat to pieņemt, vai nē?

nu a ká var nepienjemt? esmu pateicíga, ja man noráda uz klúdám, ko esmu pieljávusi.

Kāda tava draudzene atzīstas, ka viņai ir zems pašvērtējums un viņa ir atradusi lielisku veidu, kā to celt. Viņa meklē aizņemts ģimenes vīriešus un uzmācas tik ilgi, kamēr ģimene izjaukta un tad dodas pie nākamā upura vai ja iepriekšējie izlīgst, turpina uzmākties. Viņai tas esot interesanti, ceļ pašapziņu un kāpēc gan brīva dāma tā nevarētu darīt? Atkal jautājums-pieņemsi viņas viedokli un jutīsies garīgi bagātināta?

Vairāk nekas arī nav jādara- tālāk tā ir viņas atbildība.

Te tavi 2 viedoklji mazliet sagaaja pretrunaas... Es pienjemu vinju kaada vinja ir, varbut nepienjemu vinjas dzivesstilu, bet taa nav mana gulta, ne mani berni, ne mans viirs! Bet neieshu ar vinju strideties, jo redziet, taa nav labi! Un par sho teemu, jaa es juutos gariigi bagaaataaka, jo ikviena pieredze, ne tikai saveejaa, dod iespeju kadam maaciities.

Arii es no shiis situacijas maacos un esmu piedomajusi, ka, meginasju dariit visu, lai shaada sieviete neieinaak manaa gimenee, kadereiz...

tadelj:

3)Vai mēģināt pierādīt savu taisnību jebkādā veidā?

nee, nemeeginu, mana taisniba ir, ka kraapt un metaat atkritumus mezhaa vai uz ielas ir slikti, bet es "neieshu" ar kaadu karot, lai pieraditu, ka man ir taisniiba! Katram ir sava taisniiba un katrs dzivo peec vinjas un savas sirdsapzinjas. Nekas, teika spolite, naaks lielaka dzives pieredze un sapratiisi, ka vieglaak ir pakluseet, klusibaa pie sevis nosodiit citu riiciibas, nekaa pieradit savu taisnibu. Tev tak noteikti ir labaakas lietas ar ko nodarboties :)

1)cik svarīgi jums ir, ko par jums domā cilvēki, kas jūs nepazīst un ar kuriem saskarsme var otrreiz arī nesanākt?
Sanāk par to aizdomāties, bet svarīgāk, ko domā tie cilvēki, kuri mani pazīst vairāk.
2)Vai apvainojaties, ja kādam ir radikāli pretējs viedoklis?
Nē.
3)Vai mēģināt pierādīt savu taisnību jebkādā veidā?
Ne vienmēr. Vienkārši nav jēgas.
4)Vai arī tad, ja jums argumentēti atrāda, kur ir jūsu kļūdas, spējat to pieņemt, vai nē?
Spēju pieņemt, ja to pasniedz normālā argumentētā veidā, nevis paziņojot, ka tā ir un viss.

1) Sasodīti svarīgi, lai arī pašai tas šķiet muļķīgi. Vienmēr bijis uzskats, ka pirmais iespaids tomēr ir ļoti atmiņa paliekošs, ja ar cilvēku kontaktējies, jo kaut kāda iemesla pēc jāiegūst labvēlība (jāiepatīkas vai, piemēram, darba intervijā sevi jāparāda visā kā labāko kandidātu) visi kļūstam ieinteresēti, ko citi domā par mums.. Bet nevajadzētu jau būt ieintersētam, vismaz ne vienmēr.
2) Tas ir muļķīgi apvainoties par citādu viedokli, citāds viedoklis ir tikai domājoša cilvēka pazīme. Protams, ja runa ir par romantiskām attiecībām, citāds viedoklis kaut kādos jautājumos var būt ļoti traucējošs.
3) Man patīk sajūta, kad man ir bijusi taisnība, bet citam nē, tomēr es skaļi atzīstu, ja pati esmu kļūdījusies, mēs nevaram visu vienmēr zināt simtprocentīgi.
4) Jau minēju, ka spēju atzīt, ka kļūdos, bet pieņemt sakāvi man ir grūti, jo bravūra un līderība ņem virsroku, gudriem vārdiem sākot - jācīnās ar kognitīvo disonansi (definējot - tā paskaidro konfliktsituācijas, kas rodas personas izzināšanas, priekšstatu struktūrā.)