"Citi zina labāk"

Vai esi parunājusies ar kolēģiem normāli par tēmu? Nu ka Tev ir nepatīkami un Tu būtu pateicīga, ja viņi paturētu domas pie sevis.. vai arī vismaz runātu Tavām ausīm nedzirdot...

dzelžaina loģika - ar citiem nedrīkst par sevi, savu dzīvi runāt vispār, jo, ja kāds palaidīs baumas un klaji melos, tad es pati būšu vainīga un man sevi vajadzēs nokaunināt. NEVIS cilvēku, kurš runā cūcības. cosmo bļin.

ir nozíme, iespéjams ieteiksim ko koléggiem pateikt, lai aizveras.

nav tá, ka nevar koléggiem neko teikt, bet jáfiltré ko kuram saki. :)

Tas,ka autore ir dalījusies ar savu privāto dzīvi nevienam nedod tiesības viņu par to aiz muguras aprunāt. Darba vide ir vieta,kur cilvēks pavada samērā lielu daļu savas dzīves,rezultātā jebkuram būtu jājūtas komfortabli savā darba vietā,neuztraucoties par klačošanos.
Tavi kolēģi rīkojas ļoti nesmuki,diemžēl tādi cilvēki vienkārši ir,viņus nevar izmācīt,un to arī nevajag darīt,tādā veidā nolaižoties līdz viņu līmenim. Vienīgais,ko tu šobrīd vari darīt ir neņemt par pilnu to,ko tavi kolēģi runā un nesniegt viņiem jaunu informāciju par sevi.

Ja man baigi dotu pa nerviem, tad noteiktu ļoti sulīgu runu saviem kolēģiem. Vai nu aizver viņiem mutes vai meklē jaunu darbu. :)

Nu godīgi runājot, par cilvēkiem nebaumo tāpat vien. Ir sanācis, ka baumo par pašu un baumo par tuviem cilvēkiem, un tas viss neradās no nekurienes, ja tagad tā atskatos.. Tiešām, ja Tu pati savai dzīvei nospraustu konkrētas robežas, visas baumas pazustu. Es neattaisnoju baumotājus, bet iesaku apdomāt pašai savu attieksmi pret tiem. Nospraud robežas, ka Tev baumas nav vajadzīgas, neiesaisties, neattaisnojies un vienkārši pasaki savu vārdu un arī izturies attiecīgi, un baumotājiem ātri vien apniks. Ja tā nav 5.klase, tad vislielākajā mērā tas, ko par mums runā un vai runā, ir atkarīgs no mums pašiem.

Ja par Tevi runā, tātad Tu esi dzīva!

Ņem talkā šo moto un nebojā sev nervus. Nav viegli, zinu, bet nekāda super noslēpuma nav :)

Esmu gandrīz droša, ka šāda situācija Tev radusies tādēļ, ka kādā brīdī pati par sevi, savu privāto dzīvi esi stāstījusi kaut ko. Un tā ir Tava kļūda.

Neko nestāstīsi, tādi cilvēki no nulles izdomās visu paši. Ir gadījies. Sameklēja nākamo upuri, kad visu laiku, tiklīdz izdzirdēju, ka runā par mani, prasīju "Pagrieziet tak skaļāk, es arī gribu uzzināt, kas jauns manā dzīvē!"

Darba kolēģes nav tavas draudzenes, kas būs tev uz dzīvi. Darba kolektīvs ir konkurence, nevis klaču biedrenes.

Ir vnk cilvēki,kuri aprunā visus pēc kārtas un tur pat nav tāds-tu ,kaut ko sliktu izdarīji ,vai arī nepatīc cilvēkiem:D

Es no tāda darba aizgāju prom,jo apnika...Protams,kad zvanās un mēģina pierunāt iet atpakaļ,bet mani nervi man ir svarīgāki nekā paciest to aprunāšanu ..

Turpmāk vnk neko daudz nestāsti par savu dzīvi, sniedz skopu informāciju. Jācer,kad viņas nav Tavos fb, dr.lv,ja ir ,tad bez žēlestības dzēs ārā:D

++++Alexxa
Gadījumi ir dažādi-dažkārt darbinieki paši vainīgi, ka stāsta pārāk daudz privātas informācijas, bet dažreiz gadās, ka kolektīvā valda garlaicība un tad vienkārši piesienas kādam, par kuru zina vismazāk un kacina (uzdod personiskus jautājumus un kad kolēģis atbild, ka tādas lietas darbā neapspriež, pārējie sāk likt lietā savu fantāziju un interpretāciju). Var, protams, to ignorēt, bet tas nemaina to, ka cilvēks jūtas slikti un ka tas tomēr traucē strādāt.

Nav dūmu bez uguns.

Ir jāmāk nosķirt darbu no pirvātās dzīves. Ja reiz šāda situācija ir izveidojusies, tad jāmācās to darīt tagad un neņem tik ļoti pie sirds. Atceries, ka galu galā tas ir tikai darbs. Ja ir pārāk grūti vai vienkārši esi emocionāla, tad vai nu runā ar tiem cilvēkiem, HR darbā, bet tas visticamāk visu pasliktinās. Tad jāmaina darbs.

Atceries arī to, ka parasti šādiem klačotājiem ir tādi pati shēma kā vidusskolā, runā, kamēr parādās jaunas intrigas vai kāds notikums par citu no kā baroties. Varbūt vienkārši pagaidām esi pacietīga un neizrādi, ka tas Tevi uztrauc. Dari savu darbu un visi aizmirsīs.

Kurā kolektīvā tā notiek? :-D

manā kolektīvā bija tā. Bija viena sieviete, kura aprunāja visus, kas nav darbā, un tad kad tie ir, tad tiem dirš, piem, par mums. Tā kā es biju viens no klusākajiem cilvēkiem, tad man neko neteica, bet tiklīdz sāku pelnīt vairāk, tad gāja traki. Pat caur puķītēm gribēja pārējās uzkūdīt uz strelku. norm ne? :D pārējās bija saprātīgākas, acīs neko neteica, bet aiz muguras gan jau kko dirsa arī.