Jūsu kaprīzes

Nu uzmaniibu jau vajag domaaju mums visam, ja to sauc par kapriizi,tad jaa taa arii ir man! :)

Agī Nu ja, es arī lieliski jūtu robežu, cik tālu varu izrīkot vai šo to palūgt draugam - ja guļam gultā, viņš aizvērs to logu, bet ja viņš guļ gultā un es sēžu krēslā (kas tuvāk logam) un prasīšu, lai aizver logu, nu nedarīs viņš to :D tak sievietes nav muļķes, ja pazīst savu vīrieti, neviens neko necieš! :)

Es pati sevi par kaprīzu neuzskatu. Vīrs gan pāris reizes ir izmetis, ka esmu tētiņa meitiņa, izlutināta. Tas gan strīdu laikā izsprādzis.

Es neprasu, lai nakts vidū skrien lietū man pēc našķiem uz veikalu, pulti paņemt arī varu pati, ūdeni līdz gultai kaut kā pamanos aizstiept pati, es neesmu kaprīza tādos ikdienas sīkumos, kaut gan manam vīram tas droši vien būtu pat vieglāk, bet man ir tā, ka es gribu būt nedaudz uzcelta uz pjedestāla un tiklīdz man šķiet, ka tā nav, ka viņš mani pietiekami nedievina, tad sākas problēmas, tad atrodu problēmu, kur tās nemaz nav. Un tam nav nekāda pamata, jo es ļoti labi apzinos, ka viņa mīlestība pret mani ir gandrīz vai beznosacījumu, bet nu tā izpaužas manas kaprīzes. Cenšos sevī to izskaust un nedarīt viņam pāri.

ka tā nav, ka viņš mani pietiekami nedievina, tad sākas problēmas, tad atrodu problēmu, kur tās nemaz nav.

tik pazīstams scenārijs :D(s)

"Es pa vidu nesēdēšu!!" - laikam vienīgā. :D Man ļoti nepatīk sēdēt mašīnas aizmugurē pa vidu.

ļoti nepatīk sēdēt mašīnas aizmugurē pa vidu.

kam patīk??? :D

kam patīk???

Nu nevienam, bet es nekad arī tiešām nesēžu. Nekad, iespītējos un viss. Un, kopš vienam draugam, kurš par mani ir, protams, lielāks un ar garākām kājām, nācās tur stūķēties pēc mana "es pa vidu nesēdēšu", tā šis ir folklorizējies. :D

Man laikam tādu diži lielu un biežu kaprīžu nav. Ja kaut ko vēlos, tad palūdzu. Ja neviens neatsaucas, arī labi, vai nu paciešos vai pati izdaru. Man pašai arī nepatiktu izdabāt cita vēlmēm, tāpēc respektēju, ja draugs pēc garas darba dienas nav sajūsmā vilkties uz veikalu pēc jogurta, kuru es esmu aizmirsusi nopirkt. Man var uznākt lielās kaprīzes, piemēram, par pārvākšanos, remontiem, dzīvesstila maiņu, bet tad es pamatoju savu domu un nav bijis tā, ka draugs ir absolūti pret manu nostāju.

Es laikam neesmu īpaši kaprīza, bet atcerējos savu draugu :D Kurš nekad man nelies krūzītē pienu padzerties, jo pats pienu nelieto :D

TRY uzrakstīja par savu draugu un ienāca prātā kāda mana vīra kaprīze, ja to tā var nosaukt. Katru reizi, kad viņam pazūd kāda lieta mājās, vienalga kas un viņš to nevar atrast, viņš automātiski nolemj, ka es to viņa mantu esmu paņēmusi un kaut kur nevietā nolikusi un vienkārši neatceros, tāpēc mēģina mani piespiest ar savu pukstēšanu sameklēt to mantu, jo es taču viņu droši vien esmu kaut kur nobāzusi. Nu, kad izbesī, tad meklēju arī, pārsvarā atrodu un tad, viņaprāt, viņam ir taisnība, jo es tak, redz, atradu tāpēc, ka pati taču biju nobāzusi. Bezmaz vai paslēpusi no viņa. Nu tāds losis viņš dažreiz viņš ir.

Par tām "pazudušajām" mantām, mums vienmēr ir šāds scenārijs:

Собираюсь на работу, спрашиваю у жены:
— Где моя новая синяя рубашка?
— Там.
— Там — это где?
— В комнате.
— В спальне или гостиной?
— В спальне.
Иду в спальню, открываю шкаф. Нет рубашки.
— Ее здесь нет.
— Есть.
— Нет.
— Посмотри в шкафу.
— Я в шкафу смотрю. Нет ее.
— С открытыми глазами смотри!
— Нет, говорю, ее тут!
Раздаются шаги супруги — это звук неизбежности. Заходит в спальню, подходит к шкафу, НЕ ГЛЯДЯ засовывает внутрь руку и вытаскивает мою рубашку. Молчаливый взгляд, который говорит о многом. Выходит.
Остаюсь со шкафом наедине. Шкаф — как же я тебя ненавижу... И холодильник тоже.