Vispār es šo jau citā diskusijā ierakstīju, bet laikam te lielāka aktivitāte, gribas par to parunāties. :D Tātad
Man kaut kāda emocionālā melnā strīpa. Viss apbēdina, viss saraudina. Visur meklēju kaut kādas problēmas, nepilnības, lietas, kas neapmierina. Mājās visur meklēju problēmas un visi skatās uz mani ar greizu aci, jo viss taču ir labi patiesībā. Un es to apzinos. Bet nē, es visu laiku kaut ko pinkšķu un vaidu, čīkstu un pīkstu. Nu kas tas ir?
Cīnos pati ar sevi, jo apzinos, ka šitā raudāšana visa ir pilnīgi lieka un tad vēl sajūtos vainīga par to, ka esmu bēdīga un visiem besīju tāpēc. :D
Kāpēc tā varētu būt un kā tikt galā ar pārlieku lielo emocionalitāti?