Kapu kopšana

Varbuut veel vakarinjaas mirushos tuviniekus apeediisim? Kaapeec gan ne, galja ir galja un kapi arii nebuus jaakopj?

Es atbalstu kopšanu.
Pati braucu 3-4x gadā, lai apgrieztu krūmus, izrautu nezāles un sagrābtu lapas, noliktu puķes. Man tas šķiet tikai loģiski.

Mexico-Love, kādreiz pazinu tādu cilvēku kā Tu, ar tādiem uzskatiem. Nepieņemami. Tāpēc arī saku-pazinu..
Gan jau pēc laika domāsi savādāk..
Varbūt arī dzimt nevajag? Tas taču sagādā klapatas-patēriņš un vēl beigās jālikvidē (fuj,rakstot vien jau tas liekas nepieņemami).

Ne velti ir tādas tradīcijas izveidojušās. Tādēļ cilvēki kop un kops kapus.



Labi,par donoriem vēl varētu padomāt, bet pārējo cilvēka ķermeni vienalga būtu jāapglabā pienācīgi.

Nepatīk kapi, ieejot kapos jūtos ļoti slikti, un nepatīk trūdu smaka. Esmu teikusi sev tuvajiem, ja ar mani kādreiz kaut kas notiek, tad nekāda rakšana zem zemes. Un tuvajiem tad jābrauc, jākopj...uzskatu, ka dzīvam cilvēkam tādā vietā nav laiks jāpavada. Citi citreiz saka, kur tad aizies padomās par tevi? Visas atmiņas tāpat ir galvā, ja grib padomāt, tad labāk aizbraukt pie jūras svaigā gaisā, nevis starp miroņiem.

Mexico - tu vari salīdzināt ar ko vien gribi. Es salīdzinu ar to, kas ir man un nē, es par saviem tuviniekiem tā nespēju domāt. Kur nu vēl par mammu vai tēti. Kā viņi gribēs - tā būs.
Nezinu kādā ģimenē ir jādzīvo, lai runātu tā kā tu.

Cilvēks var atbildēt par savu ķermeni, vai kremēt vai aprakt, bet ja citi cilvēki saka ka grib būt apbedīti, tad tas ir jāciena jo tā ir viņu pēdējā vēlēšanās.

Man ome ar vēlas tikt vai nu apbedīta valmierā vai arī lai tiktu kremēta un pelnilai tiktu valmierā izbērti un lai gan mēs visi dzīvojam Rīgā, tā pat cienam šo izvēli un apbedītu valmierā lai gan uz to galu vispār nebraucam nekad, bet tad mums vismaz būtu iemesls aizbraukt uz turieni gan lai apciemotu radiniekus/ draugus gan arī uz kapiņiem vismaz 1 vai 2 reizes gadā.

Tas, ka tas cilvēks nevarēs sadot tev pa galvu par to, ka neizpildīji viņa pēdējo gribu, nenozīmē, ka to var nedarīt. Tik necienīgi runāt.. Ok, es saprotu, ka atbalsti kremēšanu, bet teikt, ka "gaļa paliek gaļa".. Vai Tu tā varētu pateikt, ka tavi vecāki, vecvecāki, kad dosies aizsaulē, kā jau mēs visi kādreiz, ir gaļas gabali, kas tikai aizņem vietu un apgrūtina cilvēkus?

Es, patiesībā, kapu uzkopšanu uzskatu par sava veida relaksāciju. Pēc tam, kad viss ir padarīts, iestājas tāds miers!

Es, patiesībā, kapu uzkopšanu uzskatu par sava veida relaksāciju. Pēc tam, kad viss ir padarīts, iestājas tāds miers!

+

Man audzināts,ka kapi ir jākopj. Nav jārušinās katru nedēļu, bet elementāri kāds stāds jāuzstāda, jānokasa, jāsakapoj.. Man tā liekas,kā cieņas izrādīšana tuvajiem. Teiktu,ka svešu cilvēku kapu kopas jāapkopj, bet tie tači tuvie un mīļie!
Ja jau kapi nav jākopj,tad kam tos kapus vispār vajag? Rokam to cilvēku jebkurā bedrē, rokam ciet un aizmirstam.

Man arī ir ieaudzināts, ka jāsakopj. Nekopt kapus liekas pilnīgi neloģiski. Nav jau jāiet katru dienu. Mēs, piemēram, uz Jāņiem iestādam podos leduspuķes, ierokam podus kapos un viņas zied līdz vēlam rudenim. Atliek tik ik pa laikam aiziet uzfrišināt zemi.

Man personīgi palasot, derdzas cilvēki,kas runā sliktu par mirušajiem,kā par tādu cūkgaļu Maximas stendos. Liekas, ka tālāk jau vairs nav kur.....

Mani bērnībā bieži ņēma līdzi uz kapiem - man ļoti patika! Kaut kas tajā gaisā, puķēs, skujkokos, grābekļa skaņās un vispārējā atdusas vietā bija īpašs... Tāda svētnīcas sajūta, kā baznīcā.

Kaut kas tajā gaisā, puķēs, skujkokos, grābekļa skaņās un vispārējā atdusas vietā bija īpašs...

Klusums. :)

Cilvēks ir dzīvs, kamēr ir dzīva piemiņa.
Uz kapiem braucam diezgan bieži, ziemā retāk, rudenī biežāk. Sagrābt lapas, nomainīt puķēm ūdeni, padomāt par aizgājušiem tuviniekiem. Tā mani audzināja vecāki un to audzināšu saviem bērniem.

arī man ir ieaudzināts apkopt kapus.. bet kopš apglabājām (pirms nepilna gada) omi, es nevaru uz kapiem tā mierīgi aizbraukt, jūtos tik skumji un bēdīgi, iekšā tāds smagums.. cenšos izvairīties no kapu apmeklējuma, lai gan ome man bija ļoti mīļa un tuva. Cenšos tam tikt pāri un reizēs, kad esmu tuvumā, tomēr uz kapiem aizbraucu..

Mani bērnībā bieži ņēma līdzi uz kapiem - man ļoti patika! Kaut kas tajā gaisā, puķēs, skujkokos, grābekļa skaņās un vispārējā atdusas vietā bija īpašs... Tāda svētnīcas sajūta, kā baznīcā.

+

Droši vien izklausīsies galīgi dīvaini, bet es dažreiz eju pastaigāties pa kapiem, man patīk, kaut kā nomierina. Dažreiz ejam abi ar vīru staigāties pa kapiem.
Jā, mēs esam savādi.

Vienam galjas gabals, otram pēdējais, kas no tuva cilvēka palicis pāri... Tur tomēr gulj cilvēks, kursh nesavtiigi man devis visu, kas vinjam pieder un galvenais - savu laiku, kuru atpakal vairs neatgriezt. Vai tiesham butu par daudz prasits, kaa tagad veltit savu laiku paris reizes gadā shii cilveka atdusas vietai? Vai labak atstat sho cilveku sudu chupaa, jo redz, vinsh tachu ir miris..? Pat sveshas kapu kopinjas esmu piekopusi, jabut tiik cietai sirdij, lai pat uzspljautu savam radiniekam.
Visi reiz mirsim, un diezvai veletos sanemt shadu attieksmi no sev tuviem cilvekiem.

Kā nu kā var nekopt kapus???
Man no mazotnes mācīja ka ir jākopj un viss. Lai gan dzīvojam tālu, bet reizes divas gadā braucam. Šo sestdien ir kapu svētki. Bet oktobrī svecīšu vakars. Kā man patīk svecīšu vakars apkārt klusu visur deg svecītes no bērnības patika bieži vien staigāju apkārt skatījos.
Var teikt jau es trešajā paaudze kopjama blakus esošo dvīnīsu kapu. Cik zinu viņas piedzima nomira uz reiz mamma apglabāja un nekad mūža nav bijusi pie kapa atbraukusi. Vienmēr mazotne liku puķes svecītes.

Bet palasot ti linku no cāļa diskusijas gribas tas kas saka kāpēc jākopj iekraut ta kārtīgi.

Kā man patīk svecīšu vakars apkārt klusu visur deg svecītes

+++ Ļoti maģiska sajūta.

Vispār kapos man ir tāda patīkami savāda sajūta. Jo, galvenokārt, es dodos tur pie abiem vectēviem. Vienu neesmu satikusi vispār, jo viņš nomira, kad es pat plānota nebiju, taču otrs nomira, kad man bija pusotrs gadiņš. Tas, kurš paspēja mani vēl redzēt, esot ļoti mani mīļojis un bužinājis, visur ņēmis līdzi, baigie draugi bijām. Žēl, ka neatceros... Un kapi, viņu atdusas vieta, ir vienīgā vieta, kur es varu kaut kādā veidā viņiem izrādīt cieņu, domās pateikties, jo bez viņiem taču nebūtu arī manis, lai arī atmiņās, kā reālu cilvēku, viņu man nav.

Cāļa diskusija man šķiet pretīga. Nespēju pat visu izlasīt(t)