Kurš finanšu modelis?

Otra finanshu parzinasana neparedz, ka buzets ir obligati kopigs. Var but lietas kursa par otra finansem, bet teret var katrs pec saviem ieskatiem nekonsultejoties ar otru. Tie modeli ir krietni vairak kaa divu veidu.

Draugaljas var darit kaa grib, bet gimene vajadzetu zinat par otra finansem un terejot vajadzetu rekinaties ar parejiem gimenes locekliem. Tas gan nenozime skaitit otra maka katru kapeiku vai visu pelniatju algas salikt vienaa katlaa, labi smaisit un vienadi sadalit pa galvinam.

man vienmēr svarīgi ir bijis būt neatkarīgai, līdz ar to kopīgā maka būšanu nesaprotu un neatbalstu, kamēr nav reālas ģimenes ar bērniem, suņiem, kopīgiem kredītiem utt.

nevajag, lai man izmaksā, vajag, lai katrs ir spējīgs nosegt ikdienas tēriņus un katram ir sava nauda brīvai un kopīgai tērēšanai. nepiespiestai tērēšanai, nevis konkrēti sadalītai. vispār neinteresē, kurš kad un par ko maksā - kuram maks tuvāk, tas ari maksā - vīrietim nav pienākums būt par bankomātu :D

man vienmēr svarīgi ir bijis būt neatkarīgai, līdz ar to kopīgā maka būšanu nesaprotu un neatbalstu, kamēr nav reālas ģimenes ar bērniem, suņiem, kopīgiem kredītiem utt.

nevajag, lai man izmaksā, vajag, lai katrs ir spējīgs nosegt ikdienas tēriņus un katram ir sava nauda brīvai un kopīgai tērēšanai. nepiespiestai tērēšanai, nevis konkrēti sadalītai. vispār neinteresē, kurš kad un par ko maksā - kuram maks tuvāk, tas ari maksā - vīrietim nav pienākums būt par bankomātu

Identiski. :D

Mums ir kopīgs maks, zinām partnera konta atlikumu un ienākumus. Tā kā es vienīgā izmantoju internetbanku, tad visus rēķinus un maksājumus maksāju no sava konta. Vīrs to atlīdzina, pērkot pārtiku un lejot degvielu. Apģērbu pārsvarā pērku par savu naudu, bet citreiz vīrs samaksā. Lielās lietas pērkam, saliekot naudiņas kopā un iekrājot. Vīrs zina, cik daudz tērēju apģērbam un kosmētikai, es zinu, cik daudz viņš iztērē automašīnai vai savām vajadzībām. Mums finansiālā ziņā nav noslēpumu, tā dzīvot ir ērtāk.

Man nepatīk ne viens, ne otrs variants. Mums ir trešais, manuprāt, zelta vidusceļš. Viens otra ienākumus pārzinām, lielos maksājumus un rēķinus plānojam kopīgi katru mēnesi, bet katram paliek sava daļa, par ko nav jāatskaitās. Nekādu kopīgu kontu mums nav un nekādas norunas, kurš ko maksā, arī nē. Citreiz samaksā viens, citreiz otrs.

Man ir svarīgi, lai ir savi ienākumi un tēriņi, par ko man nav neviens jāinformē, bet tajā pašā laikā kā ģimene visus lielākos maksājumus un rēķinus plānojam kopīgi un zinu, ar kādiem maksājumiem man plus mīnus jārēķinās. Ir svarīgi, lai vīrietis plānojot savus izdevumus rēķinās ar mani. Kaut gan esmu neatkarīga naudas lietās, tomēr kaut vai tīri instinktīvi patīk sajust to drošu plecu.

Viens otra ienākumus pārzinām, lielos maksājumus un rēķinus plānojam kopīgi katru mēnesi, bet katram paliek sava daļa, par ko nav jāatskaitās. Nekādu kopīgu kontu mums nav un nekādas norunas, kurš ko maksā, arī nē. Citreiz samaksā viens, citreiz otrs.

+ Jā, mums arī līdzīgi šim vairāk ir.

Iepriekšējās attiecībās nebija ne mazākās nojausmas par vīrieša ienākumiem, visus lielos izdevumus sedza viņš, strādājām abi kopīgi izveidotā uzņēmumā, savu citos darbiņos nopelnīto tērēju tikai savām vajadzībām. Nebija ne vainas, tik dažreiz bija grūti saprast, cik vērts ir manis padarītais, radās iespaids, ka vīrietis mani uztur un esmu finansiāli atkarīga... Kad izjuka attiecības, sāku saņemt pilnu algu un sapratu, ka neesmu gan bijusi atkarīga nevienā brīdī :)

Tagad pelnu vairāk, kā vīrietis, to redzu, bet nezinu, cik liela ir atšķirība, jo neesmu jautājusi par viņa ienākumiem. Kopā nedzīvojam, katrs maksā sava dzīvokļa rēķinus. Kad kaut kur dodamies, ja man ir vēlme pēc dārgākām izklaidēm, tad - es aicinu, es izmaksāju, jo nezinu, vai viņš tādus tēriņus var atļauties, bet tā pārsvarā uz maiņām... Brauksim uz Slovākiju, dalīsim izmaksas uz pusēm matemātiski...

man visu laiku ir bijis, laikam, pirmais modelis. katram sava nauda. viirietis, protams, maksaa par dzivokli, visus rekjinus utt. bet taa mees viens otra makaa nelienam

Man patīk pirmais variants.zinām ,cik viens otrs pelna, bet katram ir sava nauda, saviem tēriņiem. Ja viss būtu kopā,tad viss tiktu notērēts. Esmu taupīgāka un man patīk,kad ir kāda rezervīte,nedzīvoju vienai dienai,bet viņam tā nauda aizplūst ātri. Jo vairāk nauda,jo vairāk uzrodas ieceres,izdevumi viņam. Vīrieši arī nesaprot sieviešu vēlmes pēc septītās kleitas utt.

Viens otra ienākumus pārzinām, lielos maksājumus un rēķinus plānojam kopīgi katru mēnesi, bet katram paliek sava daļa, par ko nav jāatskaitās. Nekādu kopīgu kontu mums nav un nekādas norunas, kurš ko maksā, arī nē. Citreiz samaksā viens, citreiz otrs.
Man ir svarīgi, lai ir savi ienākumi un tēriņi, par ko man nav neviens jāinformē, bet tajā pašā laikā kā ģimene visus lielākos maksājumus un rēķinus plānojam kopīgi un zinu, ar kādiem maksājumiem man plus mīnus jārēķinās. Ir svarīgi, lai vīrietis plānojot savus izdevumus rēķinās ar mani.

+1

Kopīga konta vai naudas maka kā tāda nav. Rēķinus maksā tas, kurš atceras, nav nekas sadalīts. Budžetu plānojam kopīgi, jo ir mērķis, kam veidot naudas uzkrājumus. Neatskaitos par saviem ikdienas pirkumiem un tēriņiem, viņš tieši tāpat. Tā kā pašlaik esmu BKA, tad pārtiku un citas ikdienas lietas pērku es. Lielākus pirkumus vienmēr pārrunājam, mums tā ir iegājies. Abi pēc dabas esam taupīgi un līdz ar to nerodas problēmas dzīvot ar šādu kopīgi nekopīgo finanšu modeli :)

man vienmēr svarīgi ir bijis būt neatkarīgai, līdz ar to kopīgā maka būšanu nesaprotu un neatbalstu, kamēr nav reālas ģimenes ar bērniem, suņiem, kopīgiem kredītiem utt.

nevajag, lai man izmaksā, vajag, lai katrs ir spējīgs nosegt ikdienas tēriņus un katram ir sava nauda brīvai un kopīgai tērēšanai. nepiespiestai tērēšanai, nevis konkrēti sadalītai. vispār neinteresē, kurš kad un par ko maksā - kuram maks tuvāk, tas ari maksā - vīrietim nav pienākums būt par bankomātu

+1
Domāju tieši tāpat!

Mums ir katram savs maks, kopā nemetam, jo pārsvarā par visu maksā draugs. Katrs zinām otra ienākumus.

Viennozīmīgi pirmais variants. Sievietei nepiestāv mamuta nešana.

Otra finanshu parzinasana neparedz, ka buzets ir obligati kopigs. Var but lietas kursa par otra finansem, bet teret var katrs pec saviem ieskatiem nekonsultejoties ar otru. Tie modeli ir krietni vairak kaa divu veidu.

++

Mūsu attiecībās dominē otrs variants. Manus ienākumus draugs zina pilnībā, es drauga ienākumus zinu aptuveni. Ēdienus/dzērienus pērkam abi, nesalīdzinot un nevienojoties par izmaksām, bet, ja veikalā esam reizē, par visu pārsvarā maksā draugs, es visbiežāk atlasu kādus savus īpašos produktus - higiēnas preces, kādu kārumu, kas paredzēts tieši man. Dodoties izklaidēties, visbiežāk maksā draugs, bet reizēm es uzstāju, ka maksāšu pati.
Tāpat abi esam gatavi viens otru finansiāli atbalstīt, ja tas būs nepieciešams. Abi esam no tiem, kas visu iegulda ģimenē, tādēļ kopīgais maks ir izveidojies pats no sevis, un citādāk es negribētu.

Man jau šķiet, ka šeit nav no kā izvēlēties - abi varianti pakārtojas konkrētiem apstākļiem. Ja vīrietis pelna 10x vairāk, diez vai būtu nepieciešamības pēc 2.modeļa un drizak strādātu pirmais. Ja abu ienākumi ir vairāk vai mazāk salīdzināmi, tad drīzāk abu interesēs ir plānot kopīgo budžetu, kaut vai, piemēram, novirzot ienākumus mājokļa īrei.

Bet vispār modeļi jau var būt simtiem. Es neesmu kontrolētājas tips, pat ja nestrādātu un pilnībā mani uzturētu vīrietis, otra makā nelienu, tāpat to sagaidu no otras puses. Pat ja tas ir kredīts, par kura saistībām jāuzņemas atbildība - katrs nosaka, cik var atļauties un ieguldīt.