Iz dzīves (noteikti izlasiet līdz galam)

 
Reitings 36
Reģ: 15.11.2014
Labvakar, mīļie lasītāji!
Vēlējos izkratīt sirdi saistībā ar gadījumu, kas mani nomāc visus 16 dzīves gadus. Piedzimu 1998. gadā drēgnā rudens rīta Bulduru slimnīcas (tagadējās Jūrmalas slimnīcas) Dzemdību nodaļā, kas nesen , cik lasīju, atzīta par vecākiem ar bērniem draudzīgāko... Māte - žurnāliste, šobrīd ir viena no vadošajām sporta tūrisma speciālistēm Latvijā, tēvs - izbijis policists, vēlāk datortīklu administrators, šobrīd ir viena no Kurzemes reģiona vadošajiem IT uzņēmumiem valdes loceklis. Māte ar tēvu izšķīrās jau, pirms es piedzimu, tā kā viņam esot bijusi nosliece uz naudas šķērdēšanu un azartspēlēm, un visu bērnību pavadīju vecmāmiņas mājā (kur dzīvoja arī mana māte), kurai bija raksturīgi mani sist, pazemot, iedvest vainas un nepilnības apziņu, katru dienu draudēja iespundēt trakonamā. Dzemdības bija novēlotas, un diemžēl, kad tuvojās dzemdības, kam bija jānotiek septembra sākumā, tika pieļauta nopietna dzemdību speciālistu kļūda, tā kā māte bioloģiski nespēja dzemdēt organisma anomāliju dēļ, tas ir, to var darīt tikai ķeizargrieziena ceļā, bet, tā kā tajā laikā medicīnā pastāvēja uzskats, ka sievietei ar redzes traucējumiem esot kaitīgi taisīt ķeizargriezienu, viņai tika diezgan rupji paziņots – „Māmiņ, varat vien tecēt prom, jo jums būs jādzemdē pašai mājas apstākļos...” Tā kā māte naivi uzticējās ārstiem un neveiksmīgi centās dzemdēt, cik vien varēja, līdz pēc trim nedēļām vairs nespēja izturēt, un 22. septembrī tika nogādāta dzemdību klīnikā... Tad arī tika pieņemts spontāns un, jāsaka, nosacīti pareizs lēmums taisīt ķeizargriezienu... Tas tika izdarīts, un, cik vecāki stāsta, piedzimu nekustīgs un neelpojošs. Organismā trūka skābekļa, un ārsti gandrīz stundu cīnījās, lai es beidzot sāktu kaut elpot. Kā māte smejas, sākot no dzimšanas brīža līdz gada vecumam biju tik kluss un mierīgs, neviena kliedziena nebija, vienkārši priekšzīmīgs... Sākot jau ar gada vecumu sākās tobrīd neskaidra cēloņa uzvedības problēmas un nosliece uz agresivitāti, tika lūgts kristāmūdens pat mūsu ģimenes mācītājam, kas nu ir miris un kas diemžēl neko nedeva. Tas turpinājās arī bērnudārza gados, un, tā kā biju pat pārāk atšķirīgs, grupiņas biedri bieži izsmēja un izstūma... Tika pat lūgta palīdzība Jūrmalas skolu psiholoģiskās palīdzības centra speciālistei Daudes kundzei, kura arī, pastāvīgi novērojot, nesaprata, kas man īsti ir par vainu. Neziņa turpinājās līdz pat septiņu gadu vecumam, līdz otrajā mācību nedēļā Jūrmalas sākumskolā „Atvase” māte kopā ar mani tika izsaukta uz sarunu pie skolas direktores Vīnbergas kundzes, kura arī striktā balsī teica: „Mēs nevarēsim izglītot jūsu dēlu šajā skolā, tiklīdz nebūsiet vērsušies pie ārstiem.” Skolā formāli skaitījos, ka mācos, un saņēmu krīžu centra pakalpojumu Dzintaru neirožu klīnikā, kur arī psihologi saprata un manai mātei teica – „Tā diemžēl ir psihiatriska vaina, un jūsu dēlam ir jāturpina ārstēšanās psihoneiroloģiskajā slimnīcā.” Ar ātrās neatliekamās palīdzības mašīnu tiku pārvests pa taisno uz bērnu klīniskās slimnīcas „Gaiļezers” psihiatrijas nodaļu, kur pēc piecu nedēļu stacionārās ārstēšanas kursa tika uzstādīta oficiāla diagnoze – šizofrēnija ar pieaugošu, viļņveidīgu un recidivālu simptomātiku. Mātei zuda cerības, ka reiz spēšu mācīties, kaut ko dzīvē sasniegt, un, pateicoties labsirdīgas skolotājas, ar kuru reiz dziedāja korī, palīdzībai, turpināju mācību gaitas vispārizglītojošā skolā, tas ir, Vaivaru pamatskolā. Arī, mācoties Vaivaros, bija pastāvīgas problēmas ar uzvedību, lai arī sekmes bija labas, turpinājās psihiatriska ārstēšana vairāku gadu garumā, ik pa laikam mani sūtīja uz novērošanu Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā pie vienas no valsts labākajām bērnu psihiatrēm, tas ir, dakteres Ludmilas Zilbermanes, tiku atzīts par bērnu invalīdu (un šis statuss ir joprojām), pamatskolas laikā kopā tika sauktas trīs pedagoģiski medicīniskās komisijas sēdes, viena – 2. klasē ar lēmumu turpināt apmācību pēc vispārizglītojošās programmas ierastajā mācību vidē, otra - 6. klasē ar lēmumu turpināt apmācīt pēc vispārizglītojošās programmas, bet ar nosacījumu, ka izglītošana tiek turpināta individuālas apmācības apstākļos, trešā – 7. klasē ar lēmumu turpināt apmācību pēc speciālas pamatizglītības programmas jauniešiem ar mācību grūtībām, turpinot mācības ierastajā mācību vidē, tas ir, vispārizglītojošā skolā, nosakot palīdzību vienīgi matemātikā, tā kā tas ilgu laiku bija vienīgais priekšmets, kur ne pārāk eksaktas domāšanas dēļ man bija nesekmīgi vērtējumi (lai arī sekmju līmenis palika tas pats un šī programma reāli neko nemainīja, vienīgi 9. klasē matemātikas eksāmens tika kārtots atsevišķā telpā)... Psihoneiroloģiskajā slimnīcā pavadīto laiku atceros kā murgu – restoti logi, visas durvis, pat palātas un tualetes – slēgtas, bez roktura, ieiet var tikai personāla pavadībā, vienā tualetē 5-7 podi, nepārtraukti medmāsu un aukļu pazemojumi un kliegšana. Arī „Vaivaru gados” biju spiests pieciest izsmiešanu un apvainojumus no klasesbiedru puses saistībā ar veselības problēmām, ko arī skolotājiem bija raksturīgi stundās pieminēt. Ilgu laiku man nebija īstu draugu, līdz 6. klasē sadraudzējos ar vienu jaunu klasesbiedru, ar kuru esam labākie draugi vēl tagad, kad jau pamatskola pabeigta, un vēl šobrīd gandrīz katru nedēļu satiekamies un ik dienu uzturam kontaktus (gan telefoniski, gan ar sociālo tīklu palīdzību). Viņu var tiešām saukt par cilvēku, kura klātbūtnē var domāt skaļi, un viņš mani sapratīs vienmēr (nekad neaprunā, nepazemo, nepārspīlē, neapskauž, vienmēr pozitīvs, pacietīgs). Pamatskolas pēdējās klasēs izmainījos krietni – kļuvu daudz morāli nobriedušāks, nosvērtāks, komunikablāks, vairākkārt piedalījos mācību konkursos un olimpiādēs, divus gadus pēc kārtas arī Latvijas Televīzijas erudīcijas spēlē „Gudrs, vēl gudrāks,” kur vienu gadu ar krietnu punktu pārsvaru pēdējā kārtā uzvarēju tā atlases spēlē pirms fināla. Tagad, kad esmu jau iesēdies vidusskolas solā, skaidri zinu, ko dzīvē vēlos un ceļi mani ir aizveduši uz vienu no labākajām skolām pilsētā, tas ir, Jūrmalas Valsts ģimnāziju, bērnība šķiet izdzisusi kā ļauns murgs, tagad strādāju divos darbos, tostarp arī vienā ziņu portālā par tulkotāju, tā kā daudz ceļoju, līdz ar to man ir vienmēr padevušās svešvalodas, bet daudzas sekas ir palikušas – zemais pašvērtējums, kas bieži izpaužas kā žēlošanās un runāšana kā 40-gadīgai, depresīvai sievietei, slimīga tieksme pēc citu, īpaši pretējā dzimuma, uzmanības, mīlestības, dīvaini smieklīga uzvedība. Dīvainā kārtā neviens pat vairs nemana, ka man būtu kādas mentālas problēmas. Joprojām dzīvoju vecmāmiņas dzīvoklī, lai arī esmu vairākkārt mēģinājis ar māti runāt par mūsu abu izvākšanos, kas diemžēl ir nesekmīgi, pieciešu vecmāmiņas draudus, pazemojumus un smago roku... Lai arī dažkārt pats brīnos, kā visu to varēju izturēt, un, var teikt, „aizdzīt nebūtībā,” joprojām mokos ar vieglu aizkaitināmību, vainas apziņu un neziņu, kas notiks tālāk. Gan jau arī tas pāries, un viss būs „čikeniekā.”
31.07.2015 22:19 |
 
Reitings 36
Reģ: 15.11.2014
Diemžēl tik nekompetenti ārsti bijusi sava veida Jūrmalas ikdiena :d
31.07.2015 23:48 |
 
Reitings 36
Reģ: 15.11.2014
Tagad, kad dodos pie kāda ierasta speciālista (teiksim ģimenes ārsta, uz kādu pamatizmeklējumu, piemēram, asins analīzēm, kardiogrammu), to kaut kā nejūt
31.07.2015 23:49 |
 
Reitings 36
Reģ: 15.11.2014
Bonecutie - te arī būs iemesls (ja kas, vienā no iepriekšējiem foruma ierakstiem):
Vienkārši vēlējos izkratīt sirdi un justies saprasts, tā kā neesmu cilvēks, kas ikdienā smaida (ja vienīgi patiesos saviļņojuma brīžos), un līdz ar to kontaktiem joprojām ir kā ir, bieži nav ar ko izrunāties...

Un es negaidīju nekādu atzinību, un vēl jo vairāk nosodījumu, vienkārši vēlējos, lai kāds spēj ieklausīties, saprot, jūt līdzi (ikdienā no cilvēkiem to nejūtu, bieži nezin kāpēc jāsmaida un jāsmejas, par lētiem jokiem, kas patiesībā nav smieklīgi un kad reāli nav tāda noskaņojuma, un to arī diemžēl itin bieži esmu spiests piekopt, lai neizskatītos pārāk neglīti citu acīs)
31.07.2015 23:55 |
 
Reitings 36
Reģ: 15.11.2014
Kā jau lielākā daļa cilvēku apkārtējā sabiedrībā...
31.07.2015 23:55 |
 
Reitings 36
Reģ: 15.11.2014
Silti iesaku - pirms pārmetat kaut ko kādam, izstaigājiet pati ceļu, ko šis cilvēks ir gājis... Diezin vai jūs piekristu, pārmest jau ir vieglāk
31.07.2015 23:57 |
 
Reitings 36
Reģ: 15.11.2014
Un, vēl nesen vairākkārt esmu meklējis gan psiholoģisku, gan arī psihiatrisku palīdzību... Vēlamais efekts nav gūts. Skolas psiholoģe pasaka: "Viss ir labi, neskumsti", "Kad slikti jūties, ienāc manā kabinetā, palīdzēšu." (ne gluži tieši tā, bet apmēram tādā kontekstā), un garastāvoklis paceļas vienīgi uz to brīdi, kad esmu speciālistes kabinetā. Psihiatre uzklausa, pieraksta savā kartiņā, un izraksta neiroleptiskās zāles, kas tikai noņem uz īsu brīdi psiholoģisku uzbudinājumu un arī diemžēl ne vienmēr, lai arī dzeru tās pastāvīgi, ārsta noteiktajās devās. Psihiatriskā slimnīca, no pieredzes jāsaka, ar drastiskām metodēm nedēļas-divu laikā nodzīs krīzi, bet pēc nedēļas būs ierastais efekts... Viss patiesībā, kas atliek, būtībā ir strādāt ar sevi, un ar tām uzticības personām arī ir kā ir...
01.08.2015 00:09 |
 
Reitings 36
Reģ: 15.11.2014
Ko daru ik dienu būtībā
01.08.2015 00:10 |
 
Reitings 65
Reģ: 16.06.2014
cerise kā gan viņš atļāvās publicēt kaut ko tik nebūtisku uz visu cosmo.lv ārkārtīgi saturīgo un visādi citādi nenovērtējami bagātinošo diskusiju fona :D
01.08.2015 00:13 |
 
Reitings 985
Reģ: 27.04.2015
Tu gribēji, lai tevi pažēlo, tad ari pasaki tā..
01.08.2015 00:20 |
 
10 gadi
Reitings 2668
Reģ: 20.04.2014
Silti iesaku - pirms pārmetat kaut ko kādam, izstaigājiet pati ceļu, ko šis cilvēks ir gājis... Diezin vai jūs piekristu, pārmest jau ir vieglāk

Kurš tad tev pārmet? Vai arī tiklīdz kā nesaņem slavēšanu un žēlošanu, uzskati, ka tev pārmet? Izstaigāt cita cilvēka ceļu nav iespējams. Nevajag iedomāties, ka tu esi kaut kas īpašs un pārējie neko nesaprot. Droši vien izklausās skarbi, bet tā ir, tāda attieksme neuzlabos tavas attiecības ar apkārtējiem.
01.08.2015 00:26 |
 
Reitings 239
Reģ: 31.01.2014
tā kā tajā laikā medicīnā pastāvēja uzskats, ka sievietei ar redzes traucējumiem esot kaitīgi taisīt ķeizargriezienu,

Vispār jau bija tieši otrādi, uzskatija, ka ar redzes problēmām tieši nevajag dzemdēt dabīgā ceļā, bet labāk taisīt ķeizaru.

Bet nu malacis, ka esi tik izturīgs un mērķtiecīgs cilvēks, kas nevis sēž un gaužās par grūto bērnību, bet dara visu, lai sasniegto dzīvē ko vēlas. Veiksmi ;-)
01.08.2015 00:26 |
 
Reitings 25
Reģ: 03.06.2015
Pirmkārt, baigais bullšits izklausās. Ne jau ārsti ir vainīgi pie tavas šizofrēnijas, tā ir slimība, kuru tik viegli nevar iegūt fiziskā ceļā, vienmēr jau visi citi vainīgi. Ja jau tavi vecāki ir tik biezi, bieži ceļo utt, tad kāpēc dzīvo kopā ar māti vecmātes dzīvoklī? Gudrs, vēl gudrāks ir tv šovs, kur salasās ne tie gudrākie Latvijas skolēni, bet gan zubrilas. Nevienu, kas piedalījies pasaules olimpiādes tur neesmu redzējusi. Ja jau esi tik gudrs, tad dzīvē nebūtu ,pēc tavām domām, tik daudz problēmu. Kā čalis ar šizofrēniju 16 gados var dabūt darbu ziņu portālā kā tulkotājs, ja valodu zina tikai 10 klašu līmenī? Melo vai mammīte vietu sarunāja? Šeit jau esi licis iepazīšanās sludinājumus par mīlestību, kas ir tik stulbi! Biedz gausties un kaut ko dari. Neviena meitene nelaidīs klāt tevi savam pussijam, ja visu laiku sūdzēsies, gausīsies, rakstīsi veceņu forumā!
01.08.2015 00:43 |
 
Reitings 220
Reģ: 05.06.2015
Un, vēl nesen vairākkārt esmu meklējis gan psiholoģisku, gan arī psihiatrisku palīdzību... Vēlamais efekts nav gūts. Skolas psiholoģe pasaka: "Viss ir labi, neskumsti", "Kad slikti jūties, ienāc manā kabinetā, palīdzēšu." (ne gluži tieši tā, bet apmēram tādā kontekstā), un garastāvoklis paceļas vienīgi uz to brīdi, kad esmu speciālistes kabinetā. Psihiatre uzklausa, pieraksta savā kartiņā, un izraksta neiroleptiskās zāles, kas tikai noņem uz īsu brīdi psiholoģisku uzbudinājumu un arī diemžēl ne vienmēr, lai arī dzeru tās pastāvīgi, ārsta noteiktajās devās. Psihiatriskā slimnīca, no pieredzes jāsaka, ar drastiskām metodēm nedēļas-divu laikā nodzīs krīzi, bet pēc nedēļas būs ierastais efekts... Viss patiesībā, kas atliek, būtībā ir strādāt ar sevi, un ar tām uzticības personām arī ir kā ir...

Šajā citātā neredzu psihoterapeitu. Pie tā esi gājis? Psihologs tiešām varētu pateikt tā, kā tev pateica, jo īpaši skolas psihologs, bet psihoterapeits palīdzētu tikt galā ar problēmām nopietnākā veidā.
01.08.2015 00:56 |
 
Reitings 1832
Reģ: 27.12.2012
Nu..
Es priecājos, ka pats saviem spēkiem esi šādu ceļu izcīnījis un vari uzrakstīt tādu stāstu, ko cits nemūžam nevarētu gan saturiski, gan formas ziņā.
Bet es īsti nezinu, vai šī bija īstā vieta. Neviens nekad Tevi nesapratīs, kur nu vēl anonīmā portālā. Jau tagad saņēmi dažus cirtienus atpakaļ, kuri, lai gan nav korekti, tomēr var būt saprotami.

Veiksmi un izturību Tev turpmāk!
01.08.2015 09:49 |
 
Reitings 1080
Reģ: 06.09.2013
cerise kā gan viņš atļāvās publicēt kaut ko tik nebūtisku uz visu cosmo.lv ārkārtīgi saturīgo un visādi citādi nenovērtējami bagātinošo diskusiju fona
patricija6, es nesaku, ka šis ir sūds salīdzinot ar citām diskusijām, bet es personīgi izlasīju līdz beigām, gaidot iemeslu, kāpēc tas šeit ir ierakstīts. Vienalga, vai meklējot domubiedrus/draugus/atbalstu, vai prasot rekomendācijas labam psihologam vai arī vienkārši lai pažēlo. Bet šeit izlasīju un nesapratu, ko tad autors sagaida, tāpēc arī prasu - kāds mērķis. Ja šī ir vienkārši dienasgrāmata, tad tomēr personīgi uzskatu, ka šī nav īstā vieta, jo gan jau ne es vienīgā tāda, kas nesaprot, kāda rīcība tiek sagaidīta.
01.08.2015 10:02 |
 
Reitings 4343
Reģ: 01.10.2012
Izlasīju un gribēju uzteikt par labu pareizrakstību un stilu
Šim pievienojos. Citādi... nu, ja stāsts patiess, tad ļoti grūti saprast, kāpēc lai ārsti būtu atteikušies taisīt ķeizargriezienu mātei (varbūt iemesls bija kāds cits, tikai viņa nesaprata, un neviens arī kārtīgāk nepaskaidroja?)

P.S. sakarā ar
Ja jau tavi vecāki ir tik biezi, bieži ceļo utt, tad kāpēc dzīvo kopā ar māti vecmātes dzīvoklī?
- nav jābūt bagātam, lai daudz ceļotu. Ir cilvēki, kas ekonomē uz visa pārējā, lai tikai varētu apskatīt jaunas vietas. Un ir cilvēki, kam sanāk ceļot sakarā ar kādām citām aktivitātēm, kurās iesaistīti (piemēram, mans vīrietis skolas gados dziedāja korī, un tādā sakarā ne vienu reizi vien ar kori braucis uz uz ārvalstīm... un arī manā skolā, cik atceros, tika rīkoti skolēniem ceļojumi par saprātīgām naudas summām - ģeogrāfijas skolotājai tā bija sirdslieta).
01.08.2015 10:36 |
 
Reitings 289
Reģ: 13.06.2015
Kā Tu vari strādātziņuu portālā pa tulkotāju būdams 17 gadus vecs un bez filoloģiskās izglītības?
Tev ir tikai 17 gadi. Plus, ziņu portāli neņem korektorus un tulkus uz puslodzi.
01.08.2015 11:56 |
 
Reitings 228
Reģ: 30.07.2015
Pieļauju, ka autors vienkārši ikdienā jūtas nenovērtēts un par saviem pārdzīvojumiem reti kuram ir stāstījis, ja ir stāstījis vispār. Tāpat domāju, ka ikdienā smagi trūkst komunikācijas ar citiem cilvēkiem.
01.08.2015 12:02 |
 
Reitings 2152
Reģ: 08.05.2014
Plus, ziņu portāli neņem korektorus un tulkus uz puslodzi.


Mazliet specifiskākām valodām kā krievu vai angļu tulkus ņem gan uz pusslodzi.

Bet es esmu skeptisks cilvēks, daudz kas likās savāds, pirmais, ko nodomāju, no cik gadiem vispār var lidot viens (sapratu, ka lido darba darīšanās), bet laikam tagad var no 16 :D Ja arī tas viss ir patiesība, tad uzraksti grāmatu, jau tagad rakstības stils šķiet tāds mazliet no malas vērojošs, aprakstošs, nevis intīms, lai gan ir par sevi, iespējams, tas ir sīko detaļu un neitrālā izteiksmes stila dēļ. Izlasīju, tā arī to sāpi nesajutu, tāpēc pievienojos tām, kuras nesaprata, ko no šī te vēlies sagaidīt.
01.08.2015 12:10 |
 
Reitings 289
Reģ: 13.06.2015
Lielākajai daļai korektoriem ziņu portālos ir jābūt zinošiem gan angļu, gan krievu valodās. Tas ir, vienam cilvēkam paredzēts strādāt no diviem virzieniem, gan no angļu, gan no krievu.
Vienīgais, kur es esmu redzējusi sadalīti pa valodām tulkus un korektorus- ziņu aģentūrās. Jo faktiski, ziņu portālos ziņu redaktori paši tulko materiālu, ko izvietos un korektors pilda gramatiskās un stilistiskās labošanas funkcijas.
Neesmu redzējusi tādu ziņu portālu latvijā, kas algotu speciāli tulku no vācu/franču/spāņu vai citām valodām, jo tam ir ziņu aģentūras. Kur tekstu tulkošana no visādām citu valstu ziņu aģentūrām vai ziņu medijiem ir viena no pamatfunkcijām.
01.08.2015 12:21 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits
vairāk  >

Lietotāji online (2)