Ļoti jāskatās pēc slodzes, kas ir skolā vai augstskolā un cik daudz no skolas sasniegumiem esi gatava ziedot darbam.
Mans stāsts sākās ar to, ka meklēju darbu vasarai, bet, tā kā darbs ļoti patika un bija to iespējams samērot ar skolu, turpināju strādāt visu mācību gadu. Un tas bija grūti. Strādāju pārsvarā pēc lekcijām, dažās dienās, kad no rīta lekcijas nebija īpaši svarīgas, ņēmu arī rīta maiņas. Vakara maiņas sākās 16:00, ar visu aizkļūšanu mājās biju aptuveni 22:00 vai vēlāk. Tomēr man universitātē ir ļoti daudz apjomīgu darbu, kuriem katru dienu jāveltī vismaz 4h, bieži vēl vairāk, un tas bija pārāk grūti. No darba nācu fiziski un morāli nogurusi, neēdusi un stresaina, pēc tam vēl bija jāmācās, tomēr jāguļ arī kādreiz.. Taču jāceļas atkal septiņos no rīta, lai dotos uz lekcijām. Rezultātā no šī visa cieta studijas, jo nespēju vienkārši neko iemācīties noguruma dēļ, daudz kas tika paveikts pavirši un sekmes kritās; cieta arī veselība.
Tiesa gan, pelnīju es labi, pat strādājot aptuveni pusslodzi, kas dažkārt tomēr sanāca 3/4 slodzes, jāstrādā bija lielākā daļa brīvdienu un svētku dienu, kas arī bija liels mīnuss, jo laika atgūt kaut elementāri fizisku spēku nebija, arī ģimeni neredzēju vispār.
Tad nu izdarīju secinājumus par to, kas man ir svarīgs: veselība un skola, vai tomēr nauda. Izvēlējos veselību un studijas.
Piebildīšu, ka strādāju ne tādu darbu, ko var iet darīt jebkurš, kam nav slinkums dibenu no krēsla piecelt, bija sava specifika, tieši tāpēc arī ilgi šajā darbā paliku: ļoti patika joma, uzņēmums, kolēģi, atalgojums. Tomēr šo pieredzi ļoti novērtēju, jo pirmo reizi es redzēju savas fiziskā un emocionālā spēka robežas tieši iekavēto mācību dēļ. Ja mācību slodze nebūtu tik liela, es strādātu vēl joprojām.
Tātad doma šajā visā ir tāda, ka novērtē mācību slodzi, jo cilvēks nav neizsmeļams un dienā tik un tā ir tikai 24h, no kurām kādas dažas ir jāpaguļ un jāpaēd.