Pārāk iespringstu

Nav jau cita nekā īsti, ko Tev ieteikt, kā vienkārši- atlaist. Kad atkal esi iespringusi par kaut ko, skrien kaut kam pakaļ, vienkārši piespied sevi palikt mierā. No sākuma būs traki, kā cīņa ar sevi, bet pēc tam jau pati jutīsi, ka ir par traku un varēsi atslēgties.
Kāpēc tā iesaku.. Jo pati esmu neglābjama perfekcioniste, viss ir saplānots, izplānots un pārplānots desmit reizes nedēļu agrāk un, kad plāni netiek izpildīti precīzi (un tā tas ir vienmēr, diemžēl), tad ir grūti man un grūti arī citiem. Tāpēc pati ar sevi vienkārši strādāju un iemācījos atlaist to darbu, ko plānoju izdarīt, to veļas kaudzi, kas stāv nesagludināta, to darbu, ko gribu izpildīt par 110%. Tā vienkārši: jādomā par sevi un jābremzē, darbi nekur nepazudīs un pati taču zini, ka tāpat to visu izdarīsi un spēsi paveikt, pat ja pāris stundas nedomāsi par tiem un vienkārši ļausi dienai iet pašai, nevis skriet pa priekšu.

Gari sanāca haha :D Bet šī ir mana tēma :D

Es dzīvoju ar Skārletas O'haras devīzi "Es to izdarīšu rīt". Kad esmu par daudz darāmā sakrāvusi uz saviem pleciem, tad pie sevis pasaku - to es izdarīšu rīt. Tādā veidā es atlaižu kontroli un spriedzi vaļīgāk.

Es visu saprotu BET BET BET nesanāk.
Mēdzu sev teikt "Atslābsti", " Ai nu.. rīt sakārtosi vai nākamajās brīvdienās", bet.. kā ieraugu, ka neesmu izdarījusi to, ko varēju un it kā uz mirkli atlaidu, tad ne pa jokam nervoza palieku. Tā kā tāda vecene!!! :-/

Dažreiz pieķeru sevi pie domas.. Varbūt man mājkalpotāju nolīgt uz reizi nedēļā? Vai varbūt problēma ir pavisam kur citur? Teiksim apstāklī, ka tiek plānots istabas remonts un tāpēc besī, ka, piemēram, nav visu kur salikt, skapis par mazu.. Nafig putekļusūcējs pa kājām maisās un tā.. BET es zinu, ka nākamgad tas viss tiks novērsts.. un, ja tā ir problēma (mazuma piegarša), tad kāpēc es sev nevaru iestāstīt, ka tagad ir tā kā ir līdz brīdim, kad viss tiks izplānots..
Kāpēc es par to domāju?? Kāpēc man vajag visu un uzreiz, ja zinu, ka tagad tas nenotiks??

Nu bet es jau saku, ka no sākuma būs tā, ka besīs ārā tas nenoliktais putekļu sūcējs un būs grūti. Bet ir vienkārši jāpacieš un viss, pēc tam paliek vieglāk, kad pati sev pierādīsi un pārliecināsies, ka nekas nenotiks, ja nebūsi nolikusi viņu vietā, pa ceļam izdarot vēl kādus desmit nepadarītos darbus.
Vēl man palīdz doma: vai tad es tiešām dzīvoju tāpēc, lai tagad skrietu un kārtotu visu sev apkārt par ideālo pasauli, bet tāpat tas tiek izjaukts un jādara rīt no jauna? Ko es iegūstu un ko zaudēju? Ja Tu pati jūties labi skrienot pa priekšu laikam un darbam, tad ir labi, vienkārši tas ar laiku izdedzina.

Es dzīvoju ar Skārletas O'haras devīzi "Es to izdarīšu rīt".

man arī tas pats :-D
pārāk liela skraidīšana un ņemšanās man vienkārši bojā nervus ;-)

Pirms pāris gadiem nonācu slimnīcā ar nervu sabrukumu un vēl dažām nepatīkamām kaitēm. Kopš tā laika skatos uz visu vieglāk. Galu galā veselība man ir viena. Un, ja jūtu, ka kādam konkrētais darbiņš rūp mazāk nekā man, bet es neesmu vienīgā un galīgā instance, kas atbildīga par šo darbiņu, es tik ļoti neiespringstu.
Bet vispār tajā brīdī man ļoti palīdzēja grāmatu lasīšana un joga. Bet es vispār neesmu tāds cilvēks, kurš nevarēs iet gulēt, ja nav padarīts kāds mājas darbs (piem. nav izgludināta veļa, vai izmazgāti visi trauki).

Bet es vispār neesmu tāds cilvēks, kurš nevarēs iet gulēt, ja nav padarīts kāds mājas darbs (piem. nav izgludināta veļa, vai izmazgāti visi trauki).

Es, piemēram, tieši tāda arī esmu :D Nevaru gatavot brokastis, ja neesmu pirms tam perfekti sakārtojusi virtuvi. Un nekas, ka ir seši no rīta un tāpēc jāceļas stundu agrāk. Vispār, šis laikam ir vienīgais ieradums, kas ir palicis tāds, kāds ir. Ar laiku vienkārši paliek grūti un ir jāspiež sevi iet gulēt, nesagludinot to veļu. Pat grūti izstāstīt, cik grūti šitiem tarakāniem krītiņus atrast, lai iet zīmē un liek mieru :D

Bet vispār tajā brīdī man ļoti palīdzēja grāmatu lasīšana un joga.

Kādu laiku tieši esmu pametusi grāmatu lasīšanu novārtā.. tā iemesla dēļ, ka nevaru tik ļoti nomierināties, lai ieslīgtu dīvānā un lasītu grāmatu.. Varu seriālu/filmu paskatīties, bet ne grāmatu palasīt.

Es personīgi vairāk relaksējos pie grāmatas. Man šķiet, ka ar grāmatu rokā smadzenes vairāk tiek nodarbinātas, tāpēc mazāk domā par apkārtējiem štruntiem :)

Jā, esmu cilvēks, kurš nepeldēs pa plūsmai un nepaļausies uz citiem.. visu ņemu uz saviem pleciem.

To esmu centusies mainīt un nav izdevies :D Skaidrība un kārtība visās lietās - ir mans moto :D Ja vien varētu tā vienkārši noslēgt smadzenes un nedomāt..
Grāmatas palīdz, palīdz arī interneta pārmeklēšana - bet tad atkal sirdsapziņa grauž par izšķērdēto laiku.. Jo - tieši tagad es varu darīt kaut ko lietderīgāku. Apburtais loks :D

nekad necepos par lietām kuras nevaru ietekmēt , nekad neko nenožēloju , jo kad darīju tad uzskatīju par pareizu ..... lai kaut ko iegūtu no kaut kā ir jāatsakās ...