Atrisināms viss ir, protams, arī manā situācijā. Tik rokas aizvien dreb.
Viena sieviete ienesās ar savu auto manā mašīnā. Tiklīdz izdzirdēja, ka runāju ar akcentu un ne diezgan raiti, sāka bravūrīgi pacelt balsi, vainot mani negadījumā (lai gan neapstrīdami mana vaina notikušajā nebija, tik cik sievietes neuzmanība). Sāka baidīt, ka sauks policiju, tā it kā es būtu noziedziniece. Mierīgā tonī palūdzu, lai uzzvana policijai arī. Pie reizes aprunāsimies arī par viņas diskriminējošo frāzi "stulbā iebraucēja". Uzzvanīju vīram, lai turpmāko sarunu veic ar viņu. Tiklīdz izdzirdēja, ka vīrs vietējais, uzreiz mainīja savu toni. Sāku visu fočēt, palūdzu informāciju par viņu- uzrādīt vadītāja apliecību, norādīt adresi, telefona numuru. Šī sāka mani izjautāt- kur mans vīrs strādā, kādā profesijā. Teicu, ka tas ir privāti. Mūsu informāciju esmu gatava izsniegt tikai to, kas nepieciešams apdrošināšanai. Tad atkal sāka pretīgi pret mani izturēties.
Labi, ka vismaz meita vēl nebija no dārziņa izņemta un nebija ar mani mašīnā. Bet nu visi dienas plāni tika izbojāti. Rokām trīcot no neliela šoka, atrāvu nagu tā pamatīgi.
Pie pašām mājām vēl kaķis no krūmiem izleca negaidīti un nesās zem riteņiem. lai nesabrauktu dzīvnieku, nācās nobremzēt tā, ka viss salonā vienkārši lidoja.
Goda vārds, no mājām negribas līst šodien laukā.