Neizdodas...

Reālajā dzīvē nevienam nečīkstu, tāpēc laikam gribējās izlikt tās skumjas, kas iekšā krājās. Bet tās nav tukšas runas... tiešām jūtos nekāda un cenšos visvisādi, bet liekas, ka nekas man neizdodas!(e)

ne, ne, ne.. sāc beidzot ar es varu, es gribu, man sanāk, kamēr visam priekšā bāzīsi ne - varu, gribu, utt. nekad nekas labs nebūs. cilvēkiem nav tavi sūdi jāuzsūc, iemācies starot nevis tikai gaudot.

Nu, man ir gadijies strādāt par algu zem minimalās laikā, kamēr studēju un man bija vairak, neka 20. Šobrīd daru to pašu par patīkamāku algu.

Ja tavs mazapmaksātais darbs ir "pa tēmu', tad neraudi, ka amz pelni, bet priecājies, ka ej uz priekšu sava profesijā.

Ja esi ļoti ļoti neapmierināta ar situāciju, tad izmaini to. Nekad dzīvē vairs tev nebūs tik daudz durvju vaļā kā tagad, kamēr tev ir 20.
Meklē jaunu darbu, paņem akadēmisko gadu no studijām, lai saprastu, vai vēlies to turpināt.

Izklausās, ka tu plūsti pa straumei - bet ja jūties slikti šai situācijā, tad pārņem kontroli un dari pa savam - tā kā tu gribi, tā kā tev patīk :)

tavs mazapmaksātais darbs ir "pa tēmu', tad neraudi, ka amz pelni, bet priecājies, ka ej uz priekšu sava profesijā.

Ne gluži par tēmu. Esmu pārdevēja asistents/ palīgs un studēju par komercdarbības speciālistu. Nē nu kaut kāda saistība jau ir - strādāju uzņēmumā, bet konkrētā uzņēmuma sfēra galīgi nav man "skaidra lieta"! Ir daudz lietas, ko esmu apguvusi, bet ir tik daudz, kas, kas ir kā - pieredze caur praksi, prakses man šajā sfērā nav un to nav tik vienkārši gūt, tāpēc es vienkārši neizprotu un perfekti nepārzinu visu produkciju!

Visam savs laiks. Citu dzīvēs mēs redzam tikai labumus, līdzīgi kā izrādē. Visi nesmukumi paliek aiz aizkara,

Nu ja tu tikai čīkstēsi un būsi ar visu neapmierināta nekas nesanāks. Pašai vienkārši vajag kaut ko darīt. Ej meklē citu darbu ja šis tev nepatīk. Pabeidz skolu, līdz tam izdomā, ko tiešām gribi un ej uz nākamo. Ja negribēsi sevi attīstīt un meklēt sfēru, kurā iederies, nekā nebūs.
Man šogad bija pat trakāk - pabeidzu skolu, kura īpaši neinteresēja un neredzēju savu nākotni tieši tajā profesijā, aizgāju no darba, jo jutu, ka galīgi sačakarēšu veselību, ja tur palikšu. Arī jutos kā no laivas izmesta, bet neko - nostādīju sev jaunus mērķus, iestājos jaunā skolā un pašlaik meklēju jaunu darbu. Saprotu, ka šādas dienas uznāk, bet ar to ir jācīnās. Neviens cits tev laimīgu dzīvi uz paplātes nepienesīs.

Blondie, varbūt nejauki izklausīsies, bet patīkami dzirdēt, ka šādi ar sevi nemocos es vienīgā. Savādāk liekas, ka visiem viss izdodas, tikai es esmu iestrēgusi un ne tur, ne te... Nevar saprast...

Pabeidz skolu, līdz tam izdomā, ko tiešām gribi un ej uz nākamo. Ja negribēsi sevi attīstīt un meklēt sfēru, kurā iederies, nekā nebūs.

Tā jau taisnība, vienīgā problēma man - gribu visu pēc iespējas ātrāk un man liekas, ka ja izdaru nepareizās izvēles - es tērēju savu laiku, tērēju savu dzīvi un no tā man bail - izdarīt nepareizās izvēles, iztērējot laiku, ko varētu izmantot, darot ko citu! Bet grūti saprast - ko tad vislabāk!?

Labi jau būtu, ja būtu garantija, ka tā pareizā izvele, kuru izdaram šodien, pēc 10 gadiem, atpakaļ skatoties, joprojām tāda liksies :)

Sarūgtināšu, es vairs pāris gadus ar to īpaši nemokos. :D Bet kad pati biju 20 gadus jauna, ap to laiku bija tā pati situācija. Arī baidījos par savām izvēlēm un ātrāk gribējās stabilas attiecības, karjeru utt. Nu tā, lai viss pa glauno. :D Ko es varu teikt - nomociju skolu, izgāju cauri dažām draņķīgām un ne tik draņķīgām attiecībām un atkal nonācu teju nulles punktā kaut kādā mērā. Bet atskatoties uz to laiku es neko nenožēloju. Tā ir mana pieredze, kura ir bijusi ļoti vērtīga un tagad skatos uz dzīvi ar citām acīm. Daudz kur arī raksta - ieklausies sevī un tu atradīsi savu ceļu. Taisnību sakot man besī šāda veida literatūra, bet jāatzīst, ka sava daļa taisnības tur ir. :D Lielākoties šobrīd esmu apmierināta ar sevi! :)

Kerija_
Tu tiešām esi ļoti jauna un Tev viss vēl priekšā :-) Un nevajaga salīdzināt sevi ar citiem - vienmēr būs cilvēki, kas būs sasnieguši vairāk vai mazāk par Tevi, un tas ir tikai normāli. Vairāk domā par sevi - kas Tev patīk, kas padodās un ko gribi dzīvi sasniegt, nostādi sev mērķus un darbojies, lai tos sasniegtu. Skumšana un pārdzīvošana nepalīdzēs.

Starp citu, ļoti daudzi studenti sāk ar mazapmaksātiem darbiem, tas nav nekas tāds, par ko būtu jājūtas sliktākai. Es arī studējot sāku strādāt par pārdevēju apģērbu veikalā. Ar laiku jau man uzdeva gan jauno kolēģu apmācīšanu, gan nodaļas vadītājas aizvietošanu viņas prombūtnes laikā, līdz ar to darbs likās interesantāks un bija arī ko ierakstīt CV. Zinu arī cilvēkus, kas studiju laikā vispār nav stradājuši, bet pēc tam tāpat viss ir nokārtojies karjeras ziņā.

Domāju, ka katra pieredze un zināšanas mūs bagātina, tā ka nepadodies, bet turpini mācīties un paralēli skaties darba sludinājumus. Un iesaku arī pamācīties to krievu valodu, tas tomēr ievērojami paplašina iespējas atrast darbu. Lai veicās!

Blondie, taču nedomājuto tā, ka priecājos par citu neveiksmēm :D Tas tikai forši, ka beidzot jūties apmierināta un jūti, ka esi uz pareizā ceļa un viss ir kā vajag! :) Bet man kā atbalsts tas, ka ne es vienīgā mocos un, ka šajā vecumā tā mēdz būt, jo savādāk liekas, ka citiem vienaudžiem viss ir spožāk un labāk. Kaut patiesībā - tā jau nemaz nav! Jā - ir jau arī tādi, kuri pelna tūkstošus 20 g.v., bet ir arī tādi, kuri ir vispār bez darba un drošvien arī tādi, kuri "rukā" par vēl zemāku algu nekā man.

Teressa, piekrītu visam Tevis teiktajam, vienīgi neesmu vēl pārliecināta vai esošajā darba vietā izdosies "izsisties" par ko augstāku, bet nuu... strādāju tur tikai pusgadu. Tas tomēr ir maz priekš man svešas sfēras un vakar vienkārši laikam čīkstulīgais garastāvoklis bija par to, ka neko, neko nejēdzu ;) Tik traki jau nav. Kļūdos gan bieži un par to pašai dusmas uz sevi, bet nu - es tik un tā tomēr ticu, ka ja paliktu un tiktu pāri saviem sabrukuma momentiem, pat šajā sfērā varētu kļūt par zinošu un pārliecinoši stāstīt klientiem par visām precēm!

Tajā vecumā arī man bija raksturīgi sevi šaustīt par statusa, karjeras lietām.
Kaut gan 20gados laikam jau tas gāja uz beigām, jo es biju atradusi savu studiju jomu un gāju praksē - neapmaksātā, bet kas palīdzēja pēc apmēram gada atrast apmaksātu darbu! Rezultātā es teiktu, ka es ļoti ātri atradu savu vietu zem saules un tagad 25 gadu vecumā esmu maģistrs un jau gadu strādāju prestižā uzņēmumā mani interesējošā amatā. Ok, ne viss tik rožaini, priekšniecība man besī, bet šī pieredze jebkurā gadījumā manu CV tikai izdaiļos. Nākamais mans mērķis - šajā pašā jomā kļūt par vadītāju :)
Un tu tikai lūdzu beidz murgot par 20 gadniekiem kas pelna tūkstošus... Varbūt tad vēl parunāsim par cilvēkiem kas nodzīvo līdz 120 gadiem? Jā, tādi ir, bet cik reāli tas ir?
Bet iesaku arī atteikties sevis žēlošanu, ko novel uz vecumu. Nevajag teikt "Esmu neveiksmīga, jo es vēl esmu pārāk jauna". Tas vnk nestimulēs tavu attīstību. Nevajag krist galējībās un galvenais dzīvot ar viegluma sajūtu, ka galvenais ir būt laimīgam, nevis veiksmīgam :)

..viss sākas ar domām.

Daudzi studenti strādā par zemu algu. Tajā skaitā es, jo nevaru strādāt pilnu slodzi. Nevaru gausties par to, jo zinu, ka man tā ir vērtīga pieredze.
Lai veicas!

Tava horoskopa zīme gadījumā nav Svari? :-D

black dress, nē. Bet ir gaisa stihija... :D ;-)

Tev vajag atbalstu. Un mazāk domāt, viss būs, vienīgais, nav jāgaida, ka pats viss atnāks. Tavam gadījumam laikam atbilst "lēnāk brauksi-tālāk tiksi", neticu, ka nevari kaut ko iemācīties, vnk tev tam vajag nedaudz vairāk laika. Izmācies, izglītība vienmēr noder un nebaidies mēgjināt! Es arī 20 gados pelnīju mazāk par minimālo (stundas likme), tā daudzām, tomēr nevajag sevi salīdzināt. Par ko mācies? Vai prakse nav paredzēta?

Es pamazām saprotu, ka visi materiālie labumi - darbs, karjera, nauda, nāk ar smagu darbu. Tai pat laikā, nereti man šķiet, ka liels procents tajā visā ir arī veiksme, jo viens var visu mūžu strādāt un ņemties, bet attapties turpat, bet cits - svilpodams, kaut ko padara un viņam viss notiek.
Tu tiešām vēl esi jauna. Piekrītu tām, kas aicina tevi tagad ņemt no dzīves, ko vari. Man ir 23, bet es reizēm jau jūtos kā iesūnojusi veča, kurai dzīve ir nolemta un viss. Es labi saprotu tavu nepacietību, man pašai bieži tā ir. Kaut ko iesāku, ja uzreiz nesanāk, tad pametu, jo redz, nav ar pirmo reizi kā visiem! Kad biju maza, es tieši šīs drausmīgās nepacietības dēļ tā arī neiemācījos braukt ar riteni. Katru reizi, kad tētis palīdzēja, pieturēja, es aurodama asarās metos uz māju, jo man nebija sanācis ar pirmo reizi un vienai, bez palīdzības. Diemžēl, tas pats notika arī tagad, pagājušajā vasarā, kad uzkāpu uz riteņa, puisis centās mani iemācīt un viss nenotika uzreiz. Es uztaisīju nenormālu skandālu. Bet, kad puisis mani piespieda mēģināt vēlreiz, man sanāca. Šausmīgi smieklīgi, bet šādas atklāsmes reizēm vajag, tas ir labs spēriens pa pakaļu, jo beigās tā apvainošanās uz visu pasauli parāda, ka ne jau pasaule tev ir uzgriezusi muguru, bet otrādi. Pacietība ir tikums visās jomās. Protams, jākontrolē, lai tā nepārvēršas par cīņu ar vējdzirnavām. Bet mācīties tu vari un tev vajag, un tas ir iespējams, tagad ir tik daudz visādu iespēju - projekti ar sadarbību un ceļošanu, apmaiņas programmas, intensīvie kursi... Izmanto kādu no šīm iespējām!

Es arī šobrīd esmu tādā pašā situācijā. Pēc vidusskolas savā dullumā nez kāpēc aizgāju mācīties pilnīgi ne to, ko gribēju, beigu beigās sapratu, ka jauniegūto profesiju, kura saistīta ar klientu apkalpošanu, nespēju pieņemt kā savējo. Šobrīd nevaru atļauties studēt ko citu, tāpēc strādāju zemi atalgotos darbos, lai gan manā vecumā citām sievietēm ir gan savs dzīvoklis, gan ģimene, gan karjera, kamēr es mētājos no vienas vietas uz otru, nezinādama ko darīt, jo strādājot profesijās, kuras interesē mani, diemžēl, Latvijā nevar izdzīvot. Šobrīd dzīvē uznācis tāds posms, ka rokas nolaidušās, īsti nezinu kur rast motivāciju sākt visu no... nulles? Jā, laikam tā.