Sveikas meitenes.
Man ir radusies situācija, kurā mēģinu izprast savas jūtas.
Man ir 22 gaid. Es un mans puisis draudzējamies jau vairāk kā 2 gadus un kopā dzīvojam jau gadu.
No paša sākuma biju iemīlējusies līdz nemaņai (laikam rozā brilles). Taču tagad saprotu, ka nemaz nebija viss tik spīdoši. Viņš visu laiku strādāja darbu, kur bija garās stundas un laika mums kopā bija ļoti maz. Tas ilga pirmo pusotru gadu. Tajā laikā man likās, ka gaidīšu cik vajadzēs, bet kaut kā apnika.
To gadu ko dzīvojām kopā es nespēju ar viņu sadzīvot. Viņš ir kā mazs bērns kuram visu priekšā jāizdara un jāparāda. Un vēl viņš ir slinks, par sevi nemaz nerūpējas. Man paliek par pretīgi dot bučas. Svaru ir uzaudzējis un visu laiku nemitīgi ēd kādus gardumus bez bremzēm, sportot negrib. Solījumus ir miljons devis, bet nevienu nav izpildījis. Nerunājot par kādu romantiku, ziedus dāvinam tikai tad kad esmu ļoti sadusmojusies, dāvanas vispār nē. Es esmu visu viņam devusi.
Tagad man ir sajūta, ka tas viss ir nodzēsis manas jūtas. Es jūtu, ka ar katru dienu ar vien vairāk paliek pretīgi. Es viņu vairs nemīlu.
Taču, kad sāku runāt par aiziešanum viņš lūdzas uz ceļiem, lai neeju, ka viņš darīs visu. Bet tomēr beigās neko neizdara. Ļoti grūti pateikt viņam, ka viss ir beidzies un es aizeju, jo tad viņš saka, ka viņam vairs nav jēgas dzīvot utt. Tad viņam sākas visādas veselības problēmas utt.
Es esmu strupceļā, lūdzu palīdziet man saprast vai vaina ir manī vai tomēr viņā? :'-(
209
