Lai gan tēmas jautājums bija cits, diskusija izvērtās mazliet savādāka, tāpēc es arī iedomājos par to vai apkārt dzīvesvietai nav vēl kāda pilsēta, kurā būtu skola, kuras līmenis apmierinātu?
Ja bērns netiek kojās un ir problēmas ar dzīvesvietas atrašanu, tad domāju, ka par spīti tam, ka kārojās mācīties tieši tajā un ne citā skolā, jāskatās uz situāciju reālāk. Kad man bija 16, es arī kā traka gribēju tikt uz Rīgu, lai izrautos ārpus savas vides. Uzskatīju, ka man apkārt ir vieni nejēgas un ka Rīgas dzīve nu būs kaut kas wow. Beigu beigās apdedzinājos tā, ka sapratu, ka pat tad, ja svēti solies mācīties un tikai mācīties, reālā dzīve ar visiem kārdinājumiem (brīvība, Rīgas dzīve, jauniešu ballītes) dara savu un beigu beigās jāskatās vai jaunietis nepadosies un mācības neatstās otrā plānā.
Ja runā par skolām, tad varu teikt, ka skolas lielums un atrašanās vieta tiešām neko nenozīmē. Es pati mācījos mazpilsētas labākajā skolā. Ļoti slikti gāja ar matemātiku, fiziku, ķīmiju. Vieni vienīgi divnieki. Skolai bija augstas prasības, ļoti bieži netiku līdzi mācību vielai, lai gan citos priekšmetos (māksla, literatūra) man bija ļoti labi sasniegumi. 9.klases vidū mainīju skolu un iestājos vakarskolā. Jā, manā klasē bija dažāda vecuma cilvēki, prasības nebija tik augstas, lai visus pataisītu par Einšteiniem, taču skolotāju pieejas, cilvēcības dēļ es dabūju sekmīgas atzīmes divnieku vietā. Ir labi, ja ir augstas prasības un vēlme tiekties pēc labākā, taču ne vienmēr augsts skolas līmenis nozīmē to, ka pabeigsi to ar izcilību. Bieži vien mazākās skolās dzimst īsti zelta gabali - gudri, talantīgi, spējīgi jaunieši.
Tas tā, vienkārši manas domas par iesākto tēmu.
15
