Reizēm pēc diskusijām man ir sajūta, ka sieviete dzīvo un mēģina darīt visu lai vīrietis viņu apprecētu.
Es savā dzīvē nekad, nekad neesmu pat domājusi par to, ka ar mani draudzējās un neprec, arī tagad esot gadu ilgās attiecībās nu nav man tādu sajūtu kā vairums, ka kāzas tas ir kaut kas pēc tā tiekties, un kas būtu dzīves pašmērķis, tāpēc man piemēram grūti saprast diskusijas autori :-/
Drīzāk pēc spiediena vīrietis viņu apprecēs, jo sieviete grib, nevis pats jūtas tā :-/ es tā noteikti negribētu, tāpat kā negribētu dzīvot tā, ka mans dzīves pašmērķis ir laulības un ja tās nav, tad kopdzīve ir bezjēdzīgi pavadīta :-/
Esmu iedomājusies kāda es būtu, ja būtu vīrietis, visdrīzāk savu draudzeni ar nebildinātu, man šķiet, ka ir vienkārši vīriešu un sievietes, kuras nepiešķir tam tādu vērtību vai gluži pretēji tas ir tiešām ļoti nopietns lēmums, lai to pieņemtu īsā laikā, piemēram, dzīvo, viss ir labi, bet ik pa laikam notiek presings par laulību, un tad šķiet, ja jau par laulību, kas tomēr manuprāt ir vīrieša iniciatīva, tad kas notiks tālāk, presings būs par vēl visu ko, vai tādu cilvēku gribētu, kas spiež dzīvot pēc viņa prāta - diez vai, un tagad pēc 5 gadi jūdzas nost :'-(
3
