Mans vērtējums kopumā ir neitrāls, jo ir laba pieredze, bet tāpat apzinos, ka reālā situācija tajās pašās Rīgas ielās ir tāda, kāda ir, acīs neskatos un sarunās neielaižos.
Agrā bērnībā ciemā, kur dzīvoju, bija arī čigānu ģimene, ar kuru visiem bija labas attiecības, neatceros, ko viņi pārdeva, laikam grozus pina vai kaut ko tādu, visi pirka no viņiem, atceros, ka gana bieži gājām tur un viņi bija ļoti sirsnīgi cilvēki. Tieši tāpēc augu bez tāda naida pret čigāniem. Pamatskolas laikā draudzenei citā pilsētā bija mūzikas skolas izlaidums, biju arī uz baļļuku, viss forši un tā, līdz atnāk puisis ar savu meiteni - čigānieti. Visi izvairījās, es prasīju, kāpēc tā, draudzene iečukst, ka tā taču čigāniete. Man bija tik žēl meitenes, jo tiešām nebija viņa ne zagle, ne mežone, meitene kā visas pārējās meitenes, taču tik klusa un bikla, jo pieradusi pie mūžīgās apcelšanas :-/
Arī pirms diviem gadiem nejauši sapazinos ar diviem čigānu brāļiem, abi ar izglītību un pieklājīgu darbu, atvērti, smaidīgi, labi sarunu biedri.