Šoreiz runa par draudzeni...
Viņa ļoti daudz izliek no sevis uz āru. Manuprāt, pārāk daudz... Visu laiku raksta un stāsta, kur iet un ko dara, ar ko kopā ir. Sūta bildītes no sērijas te es, restorānā, te es SPA, te man pielūdzējs puķes uzdāvināja, te es dzeru šampi. Selfijus no pielaikošanās kabīnēm, kuru kleitiņu man izvēlēties vai kuru lūpukrāsu. Screenhots no telefona ar savām sarakstēm ar pielūdzējiem, ko kurš teicis un atbildējis.
Man vienīgā doma tādās reizēs ir who the fuck cares?
Jā, es saprotu, ka tā ir draudzība un gribas padalīties, bet ne jau nu tik ļoti. Liekas, ka viņa visu laiku meklē kaut kādus apstiprinājumus, cik viņai forša dzīve. Kaut gan patiesībā mēs zinām, ka tā nav. Liekas, ka visu laiku lielās un grib, lai pasaku, jā, cik forši :)
Es arī vakar biju restorānā ar pielūdzēju, bet es viņai nesūtu salātu šķīvja bildes. Es izbaudu vakaru divvientulībā un saglabāju šīs emocijas sev. Man pat domas nav randiņa laikā vilkt ārā telefonu un kaut ko atskaitīties draudzenēm. Brīvdienās uz masāžu, sporta nodarbību, iepirkties - par to es vispār nestāstu, tā ir vienkārši ikdiena. Jā, es pastāstu, kā man iet attiecībās, bet ne jau pārsūtu konkrētas sarunas no skype. Manuprāt, tā ir intīma padarīšana.
Viņas gadījumā es par to visu būtu saņēmusi sīku un smalku reportāžu.
Protams, ne tikai mūsu privātajā sarakstē, arī Facebookā, Instagramā un visur citur liek lielīšanās bildes ar savu dzīvi. Man tas vienkārši jau ir ZB