Sveikas!
Zinu, ka sekos moralizēšana un noriešana, bet ceru sagaidīt komentārus no tām, kurām bijis kas līdzīgs.
Esmu kopā ar puisi vairākus gadus, esam saderinājušies. Gredzens bija ilgi gaidīts un priecīgi sagaidīts. Tiesa, pēc daudzajiem gadiem nevarētu teikt, ka kaisle valdīja guļamistabā, tādu riktīgu uguni nebiju sevī sajutusi jau sen. Bet vīrietis patiešām lielisks - rūpējas, mīl un cenšas gādāt.
Biju tikko kādā pasākumā, kurā acu mirklī saskatījos ar kādu citu pasākuma apmeklētāju. Vārds pa vārdam un abi sajutām viens otrā to, pēc kā bijām noilgojušies. Pašpārmetumi, bet vienlaikus tāāāādas emocijas, kādas sen nebija sajustas. Sajutos kā DZĪVA sieviete, kurā sprāgst ilgi dzisusi enerģija. Arī viņam ir ilggadēja draudzene, par kuru teica, ka nekad iepriekš pat iedomājies nebija krāpt. Pēc soc.tīkliem šķiet, ka tiešām attiecības ir skaistas (bija?). Interesanti, ka meitene ir patiesi man līdzīga. Bet ko nu par to...
Netieku galā ar to sajūtu, ka tāda UGUNS pietrūkst un nezinu, kā ar to cīnīties? Skaidrs, ka ar satikto puisi nekas nebūs, visdrīzāk arī viņš cīnās ar sirdsapziņu, bet teica, ka ko tādu sen jau nebija jutis.
Kā lai izdzēšu no savas atmiņas/noslāpēju šīs dzīvnieciskās sajūtas un atgriežos azotē?
Nešaubos, ka kādai tā ir gadījies, šobrīd patiešām esmu apjukusi un kāds padoms noderētu. Nevienam neesmu to stāstījusi, bet gribējās to izteikt vārdos, tāpēc daru to te.