Kādēļ izjukušas iepriekšējās attiecības?

Krāpšana un mana lielā vēlme atriebties par to.:-D

Garlaicība un bija neinteresanti mums kopā :D Domāju, ka mums bija pārāk vājas simpātijas vienam pret otru.

Pazuda interese pret puisi. Bez nekaada iipasha iemesla, vienkaarshi sapratu, ka nav pret vinju vairs juutu.

Pirmās - tāpēc, ka biju jauna, gribēju iztrakoties. Abi bijām viena vecuma, bet nu viņš bija nosvērtāks, gribēja laiku pavadīt tikai divatā, man tas šausmīgi kaitināja.
Tālāk nākamās, kurās jutos ļoti labi, izjauca attālums. Puisis bija vecāks, laikam apnika retas tikšanās un tikai čatošana. No tā laika ar nevienu nejūtos tik labi kā gribētos. Te ir, te nav, gaidu beidzot kaut ko nopietnu. :)(l)

Ja tagad tā atskatos uz to visu un pavisam godīgi man sev pašai jāatbild, tad no manas puses tā bija nemācēšana izrunāties un atrast kompromisus, bieži vien pārāk liela spītība, dažreiz nezināšana, ko pati vēlos, pārāk daudzas un muļķīgas jaunības kļūdas. Man gribas domāt, ja mēs būtu satikušies kādus vismaz 5 gadus vēlāk, viss varēja izvērsties pavisam citādāk,protams, ja vīrietis arī būtu nobriedis, jo attiecību laikā viņš tāds nebija.

Sibille, līdzīgi kā Tev. Tiešām, ja tas viss būtu bijis tagadējā prātā, manuprāt, būtu sanācis labs pāris. Bet ko nu vairs! :-D

Zuda interese, puisis kādu laiku vēl pacīnījās un padevās..tad es viņu sāku gribēt atpakaļ. :D Ļoti kaitina, ka tā dara, tāpēc ātri vien apradu ar domu, ka pati vien esmu vainīga un viņš atradīs citu.

Ja tagad tā atskatos uz to visu un pavisam godīgi man sev pašai jāatbild, tad no manas puses tā bija nemācēšana izrunāties un atrast kompromisus, bieži vien pārāk liela spītība, dažreiz nezināšana, ko pati vēlos, pārāk daudzas un muļķīgas jaunības kļūdas. Man gribas domāt, ja mēs būtu satikušies kādus vismaz 5 gadus vēlāk, viss varēja izvērsties pavisam citādāk

Man ir identiski. Puisis gan mācēja izrunāties, gribēja meklēt kompromisus, bet es nē, nē. Nu vēlāk sekoja arī krāpšana un absolūts intereses trūkums no abām pusēm, kas arī pielika visam punktu.

vairs nebija kopeeju intereshu, un vairs arii attieciibas neruupeeja tik ljoti, lai par taaam ciiniitos. rutiina laikam..

pirmās izjuka, jo nebija vienprātības, katrs no mums attiecibas uztvēra savādāk, un džeks paziņoja ka viņam vaig pabūt vienam, tik tagad ka mani ieraug maina ielai puses. :D
Otrās izjuka jo puisis domāja ka būšu viņam meitene uz izsaukuma.

Nākotnes plānu nesaskaņa, apnikums

Klasika - pārāk atšķirīgi uzskati un mērķi :-D
Es gribēju pārmaiņas un izaugsmi - iegūt augstāko izglītību, atrast darbu un spēt pašai par sevi parūpēties. Puisim bija vairāk vai mazāk pofig - mācīties negāja, darbus regulāri mainīja, par savu dzīvesvietu nedomāja, bija labi pie viena vai otra no vecākiem vai omes, regulāri gribēja iedzet ar draugiem. Laicīgi sapratu, ka tur nekas nebūs un nekad neesmu šo lēmumu nožēlojusi. Ir pagājuši vairāki gadi un zinu, ka viņš īpaši nav mainījies....

Visas līdz bija izjukušas, jo radās kkādas nesakaņas un es kkā savā galvā izdomāju, ka ja jau nesapas viedokļi tajā un tajā jautājumā, tad jau jāšķiras.
Pēdējās izjuka, jo tas bija tikai plāksteris un man, godīgi sakot, nebija nekādas jūtas vai pieķeršanās un pats puisis kaitināja (raksturu nesaderība, sauksim to tā).

Tieši tāpat kā Ieva294 , tikai bija ļoti milzīga pieķeršanās un jūtas ( kuras vēl aizvien ir ) , bet puiša raksturs.. uhhh.:-/

Lielākoties nepareiza partnera izvēle jau pašos pamatos un tālāk - dažādas atkarības...
Vienas, ko gan nožēloju - pati pārtraucu, jo baidījos mainīt savu dzīvi tik krasi, kā tajā brīdī bija nepieciešams, bet biju jauna un nesapratu, cik lieliska tā ir iespēja.

Pazuda interese pret puisi. Bez nekaada iipasha iemesla, vienkaarshi sapratu, ka nav pret vinju vairs juutu.

Manos gadījumos līdzīgi - vnk zuda interese, bez īpaša iemesla.

Visam pamatā vienmēr ir bijis tas ,ka man tas cilvēks apnika,kļuva garlaicīgs, sāku meklēt jaunus intereses objektus.

1) Pārāk liels alkohola patēriņš otrā galā, kas lika man zaudēt interesi
2) Samērā liela daļa mans overthinkings, bet liela daļa puiša neieinteresētība ārpus tikšanās reizēm, t.i., bija jāmāca no rīta atsūtīt skype "labrīt", nemaz nerunājot par citām ziņām/sarunām. Sirsniņā biju iekritusi dziļi un tikšanās reizēs varēja just, bet jutos ļoti uzspiedoša komunikāciju ziņā, ka par daudz gribu otru mainīt. Katrā ziņā pēc dažām reizēm, kad man bija ļoti svarīgi, lai viņš man uzraksta ko jauku un morāli ir blakus (protams, nebija, jo, ja neuzplijas, lai raksta, viņš nerakstīja) interese zuda, lai arī citādi bija praktiski viss, ko vēlējos..
3 jebšu pārējās attiecības) Pēc pāris mēnešiem vienkārši zūd interese, cilvēks ir iepazīts un palicis man garlaicīgs.

Bet, jā, attiecības ilgāk par, laikam, ~6 mēnešiem nevelkas un zūd ticība, ka jebkad atradīšu kādu, kurš pēc dažiem mēnešiem neapniks un pret kuru būs lielas jūtas. Vecums vairs nav nemaz tik mazs, bet pat iemīlēties līdz ausīm neesmu paspējusi :'-(
Sorry, nedaudz depresīvs periods dzīvē.

Man bija 17, viņam 28. Viņš bija ļoti slikts puika. Ok, man taja vecumā tik uz tādiem vilka, un ar sava vecuma nebija interesanti, jo man vajadzēja azartu, briesmas, viņš nodarbojās ar narkotikām un cilvēki viņam apkārt bija no cietuma un visādi tādi. Bet sargāja mani labi. Bet izsķīrāmies, jo nekur sabiedrībā kopā nevarējām rādīties. Pēc tam ātri satiku tagadējo, ar kuru jau kopā pieci gadi, bet viņš arī bija/ir vecāks, man bija 17, viņam 22.

Inky, nav pamata skumjām ;) viss būs labi , banāli,jā, bet ticu,ka viss nokārtosies :)

Iepriekšējās attiecības izjuka, jo atgrūda puiša greizsirdība, alkohola lietošana (pāri normai) , uzspieda lietas,ko nevēlējos, draudi,ka taisīs pašnāvību. Un beigu beigās sāka interesēt cits puisis. Bija grūti, kopā gandrīz trīs gadus, saderinājušies , bet ne bez iemesla tā ir mana pagātne.