Sveiki,
nekad nebūtu domājis, ka rakstīšu kādā forumā ar vēlmi lūgt padomu, bet diemžēl esmu nonācis pie situācijas, ka nezinu, ko un kā darīt vai nedarīt.
Izstāstīšu situāciju no pirmsākumiem, lai būtu lielāka skaidrība.
Iepazināmies ballītē ar meiteni, kura uzreiz iekrita acīs, iepatikās, sākām sarunāties u.t.t
Nakti pavadījām kopā - guļot, bet nekas nenotika. Sākām tikties, sarakstīties un pēc nepilnām divām nedēļām - sagājām kopā. Diezgan sasteigti, bet abi bijām par un tā sanāca, ka sāku īrēt dzīvokli netālu no viņas un beigu beigās sanāca, ka saiešana kopā sanāca arī dzīvošana kopā. Pēc 2 mēnešu ilgām attiecībām, kurās bija arī savi mazāki un lielāki strīdi, dzīvokļa īrēšana izbeidzās un ievācos atpakaļ pie vecākiem, jo pazaudēju darbu. Man ir tikai 20, tāpēc uzskatu, ka tas vēl ir normāli. Pie lielākā strīda, meitenei pirmā reakcija bija - šķiramies, bet izrunājot, viss nokārtojās.
Dzīvojot kopā, meitene bēdājās par to, ka nevar no galvas izmest puisi, ar kuru zaudējusi nevainību mazāk kā mēnesi pirms mēs iepazināmies, viņa par to bēdājās un pati bija dusmīga uz sevi, jo zināja, ka tā nevajadzētu būt, lai gan mīl mani, bet galvā vēl atmiņas par citu.
Beigu beigās, sanācis ir tā, ka kopīgi nonācāt pie risinājuma, ka attiecības nebūs labas, kamēr viņa nesakārtos savas domas, un negribot mani sāpināt, nonācām pie risinājuma, ka šķiramies, un ja būs lemts, viss nokārtosies un par to pasmiesimies.
Ir pagājušas pāris nedēļas, visu šo laiku esam tikušies un sazvanījušies, it kā nekas nebūtu noticis, bet kopā neesam. Šodien pēc neliela strīda nonācām pie sarunas, ka ir bijis labi, labāk un slikti kopš izšķīrāmies, bet kaut kas pietrūkst viņai, un tāpēc mēs visam pieliekam punktu. It kā pareizs lēmums, bet sāp iedomāties dienu bez viņas :-/
5
