Laikam, ka priecīgus visiem svētkus. (l)
Vienkārši sakot, runa ir par papardes ziedu meklēšanu. :D
Esmu attiecībās, samērā ilgs laiks jau ir pagājis. Puisim aktuāla kļuvusi seksa tēma. Man gan nē, jo neesmu tam īsti gatava. Pieredzes vaina. Visās reizēs, VISĀS, man ir nežēlīgi sāpējis. Nu drausmīgi. Tā kā operācija bez narkozes. Vēl trakāk. Seksā bez asarām neiztikt, no sāpēm protams.
Pieredze un dzīve mani ir ņēmusi priekšā nežēlīgi, visi bijušie stāstijuši fufeli, ka mīl, kad padodos, tad pamet. Aizbildinoties ar to, ka esmu nenormālā, kas seksā raud un sekss līdzīgs izvarošanai. Tad ir bimbāšana un piedzeršanās. ;-)
Varbūt, ka neesmu nobriedusi, ne fiziski, ne garīgi. Nav tā, ka man negribās, man tieši pretēji, gribās, šajās situācijās man noder pašapmierināšanās. Bet kad nonāk līdz tam ar vīrieti, tad ir histērija pa pilnu programmu.
Un , protams, kompleksoju. Man šausmīgi riebjās savs ķermenis. Kad ir mīcīšanās ar drēbēm, tad iekarstu, bet kad vīrietis pabāž rokas zem maikas, vai biksēm, tad iet vaļā bļaušana. Kur nu vēl kad ir jāatkailinās, tad ir tikai tāds ''NĒ'' automātiski. Man ir mazas krūtis un riebīga krūšu forma, ienīstu vilkt nost krūšturi. Man pat kauns pie kardiologa novilkt krūšturi, kur nu vēl vīrieša priekšā.
Un šobrīd esmu attiecībās - vislielākās auzas ir tagad, kad vīrietis sāk pieprasīt. Es jau teicu, ka neesmu tam īsti gatava, stāstiju visu, kas un kā, ka sāp, ka man jānogatavojās, mazas krūtis un bla, bla, bla. Viņš teica, ka gaidīs, bet pēc skata palika tāds nu galīgi nekāds. Pilnīgi auksta attieksme pret mani palika.
Nevēlos viņu zaudēt, kaut dēļ garīgajām attiecībām. Garīgi tik labi kā man ar viņu, nav nekad man bijis.
Tēlot un padoties? Nevaru tēlot, jo sāp nu mežonīgi. Tā nav ginekoloģiska vaina, jo es vienmēr esmu saspringusi, nu ārprātīgi saspringusi, sevišķi apakšā viss automātiski sasprindzinās. Es to nespēju kontrolēt. Vai varbūt viss tur pa šauru? :-D Es tiešām nezinu, kā sev palīdzēt atbrīvoties.
1
