Man ir divas sirds draudzenes un es tiešām jūtos bagāta, ka man viņas ir. Abas man ir draudzenes jau kopš bērna kājas, tik daudz kas piedzīvots kopā... Ja tā padomā, visas trīs esam diezgan atšķirīgas, bet kad tiekamies tad ir uhh, visas uz viena viļņa. Abām draudzenēm varu stāstīt jebko, varbūt dažreiz neizķidāju ģimenes lietas. Apzinos, ka mēdzu uzkraut viņām pārāk daudz. Ir gadiem ilga problēma ar ko cīnos vēl joprojām, dažreiz brīnos kā viņām vēl nav apnicis mani klausīties... :D
Savam vīrietim arī mēdzu ļoti daudz ko uzticēt, viņš ir kā mana trešā labākā draudzene :D Vienīgi ir lietas, ko labāk pārrunāju ar meitenēm, vai tieši otrādi - uzticu labāk draugam. Man vispār ir ļoti svarīgi padalīties ar savām emocijām, es nemāku tās noturēt sevī, tāpēc ļoti novērtēju, ka man ir viņi visi trīs, kuri uzklausa, atbalsta vai reizēm maigi sarāj.
Pārējie ir labi paziņas, ar kuriem varu pajokoties, pasmieties vai paklačoties, bet sev tuvāk nelaižu. Man šķiet, ka gadiem ejot, kļūst arvien grūtāk atrast īstus draugus. Ja tā padomā, tad man neliekas, ka īstu draugu var tā ņemt un sameklēt, vot davaj, tagad draudzējamies. Ir jāiziet kaut kam cauri, kaut kas jāpiedzīvo, jāveido kopīgās atmiņas, kas, manuprāt, ir vairāku gadu kopīgs darbs :)