Sveikas,meitenes. P'aris gadus atpakaļ biju aktīva šajā forumā,un tagad iegāju paskatīties vai šeit viss vēl ir dzīvs, jo nav kam izklāstīt savu sāpi.:-(
Nedēļa mana atvaļinājuma ir pagājusi, priekšā vēl viena. Pati esmu no Rīgas,man ir meita, bet mīlestības un savas laimes pēc kādu laiku atpakaļ pārcēlos 100 km Rīgas uz nelielu pilsētiņu.
Gribēju veidot jaunu tēmu par draudzību, bet atradu,ka te tāda jau ir nesen bijusi. Nekad nav bijis daudz daugu, vairāk tikai paziņas, bet pēdējā laikā arī visas manas draudzenes ir kaut kur izgaisušas. Visām savas dzīves. Vienmēr sanāk vilšanās. Vienu brīdi nodomāju ka varbūt vaina ir manī,sāku raknāties, bet sapratu,ka tā tomēr nav. Ikdienā par šo tēmu tā neizdomājos tik ļoti,jo darbs mājas, vakarā vīrietis un bērns..bet tagad...saprotu,ka izņemot savu vīrieti,man nav vairs ar ko tikties,parunāties. Tagad esam Rīgā, pavadam manu atvaļinājumu pie jūras, ar meitu, bet draugam ir jāstrādā. Pati par sevi esmu pašpietiekams cilvēks,varu sev atrast nodarbes, bet saprotu,ka man vienalga prasās pēc kādas sieviešu dzimtas pārstāves, ar kuru ik pa laikam satikties,papļāpāt, uzrīkot kādu meiteņu vakaru, pastaigāt pa veikaliem, parunāt par bērniem,vīriešiem, mācibām utt. Jo lai cik lielisks un saprotošs, visu ar viņu neizrunāsi un vispār nav ko vīrietim piesārņot galvu ar kkādām sievišķigām lietām..(s)
Man ir bijušas tādas daudzenes,kuras pieviļ, neizrāda tikpat lielu interesi kounicēties un tikties kā es, tādas, kas bļauj par to ka grib kļut par manas meitas krustmāti, kļūst un pēc tam aizirst par mums vispār..es vienmēr esmu gribējus sev tādu draugu/draudzeni,kā es pati. jo uzkstau ka esmu labs,uzticams draugs,bet man nekad tādu nav nācies sastapt. Vēl apgrūtina visu tas,ka katu dienu dzīvoju pa dienu Rīgā,jo te ir darbs, un vakarā jau esu 100km no Rīgas,piekususi no braukšanas ar vilcienu un vēl jātaisa ēst utt. Brīvdienās jautri pavadam laiku ar draugu,meiu un kompāniju, bet gribētos ne tikai būt savējā starp viņa draugiem, bet arī lai pašai ir no savas puses kāda draudzene.
Ehh..piedodiet ka esmu izplūdusi šeit tik garā un varbūt mazsaprotamā tekstā, bet sakrājies. Nezinu ko iesākt.neiešu jau pie durvīm un neklauvēšu "sveiki,vabūt gribi būt mana draudzene''? Pastāstiet meitenes par savu pieredzi...