Grūtniecība/ bērns/ vīrs/ ģimene

Par mani pašu - es spēju pildīt gan mātes, gan sievas lomu. Vīrs ir labs palīgs un es tieku gan ieiet vannā, gan pagulēt. Dienā darbojos ar zīdaini viena, bet brīvdienās, ja mazulis man nav ļāvis gulēt - es pabaroju maziņo, līdz mazulis atkal iemiedzis - ar to padarbojas vīrs, ļaujot man pagulēt.
Kamēr mazulis guļ, tikmēr atliek laika arī pabūt divatā - ne vienmēr pietiek spēka seksam, bet noskatīties kādu seriālu, dīvānā iekārtoties vīram azotē - laika pietiek.

To taču mierīgi var apvienot! Mēs gan ar vīru divatā cīnamies, jo omes mums nav apkārt. Viegli nebija, bet nekad vīru neesmu pametusi novārtā. Protams, ka vīrs palīdzēja un joprojām palīdz.
Ar laiku divatā ir drusku grūtāk, jo nebija kam atstāt, bet tas nekas, pavadījām laiku trijatā! Ejam ēst ārpus mājas, uz kino (tiesa, multenēm :-D ), koncertiem. Ir reizes, kad pasākumus sanāk nenoskatīties un nenoklausīties līdz galam, ja bērns paliek čīkstīgs.
Kādas divas reizes gadā sanāk tikai kādu diennakti pavadīt divatā, bet nav jau tik traki. Bērns jau nav traucēklis.

Nevar noliegt, ka bērns maina tavu dzīvi, jā, tas maina ikdienu līdz nepazīšanai. Tas ir arī liels pārbaudzījums attiecībām.
Man pašai ļoti palīdzēja gan vecāki, gan vecvecāki, gan vīrs. Regulāri varēju atpūsties vienatnē, gan ar vīru. Lieliski varēju ar mājas darbiem tikt galā, ar vīru atradu laiku, ko kopā pavadīt.

Manuprāt, svarīgākais ir laika organizācija un saprotošs vīrs, kā arī pašas attieksme. Bērns nav nedz pasaules gals vai dzīves beigas.

Mana bilance. Vīrs,zīdainis mājās un gaidam otru mazuli. Pirms pieteicās otrais viss bija krietni vieglāk,likās pat,ka nekas daudz nav mainījies. Arī tāpēc,ka vīrs iesaistās bērna audzināšanā un palīdz iespēju robežās. Tagad organisms bieži diktē savu...pāris mēnešu toksikoze un pārgurums nav romantikas labākie sabiedrotie. :) Bet zinu,ka tas ir pārejoši un tiklīdz adaptēšos viss ieies vecajās sliedēs. Bet vai mazulis traucē pāra attiecibām? Noteikti nē. Tikai izgaismo un paspilgtina reālo situāciju ģimenē.

Mūsu mazulim tagad nedaudz pāri pus gadiņam. Es spēju sadalīt abu savu vīriešu uzmanību,pa dienu izdaru visus mājas darbus,katru vakaru sagaidu savu vīrieti ar siltām vakariņam. Ir,protams,dienas,kad,ja nepaspēju kādu no mājas darbiem izdarīt vai vnk ir pārāk liels slinkums vai nogurums,es nedaru,izdaru nākamajā dienā,mans vīrietis arī saprot,ka man nav jāskrien kā trakai,lai vakarā es spētu tikai gultā knapi ielīst,bet nekad nav bijis tā,ka vīrs atnāk un es neesmu vakariņas uztaisījusi (kaut vēl taisu). No sākuma bija grūti,bet tagad jau kkā daudz vieglāk. Kad vīrs atnāk mājās,mēs skatamies kopā tv,citreiz pat kopā varam dušā ieiet,ja bērns guļ, es ļoti cenšos arī viņam neatņemt to laiku ar mani,ko esmu agrāk sniegusi. Kad vēl pirmos mēnešus nevarēju mīlēties,savu vīrieti spēju apmierināt savādāk, neuzskatīju to par obligātu pienākumu,bet savu lielu vēlmi,sniegt vīrietim baudu.
Vakaros un brīvdienās abi iesaistamies bērna audzināšanā,ir rīti,kad es varu mierīgi gulēt līdz 12,ir reizes,kad varu viena iziet ārā,atstājot savus vīriešus.
Mēs abi uzskatam,ka mūsu dzīvē nekas daudz nav mainījies ar bērna piedzimšanu,tikai pašiem palielinājies pienākumu skaits. Tādēļ laikam,ka mums vieglāk ir saprasties,ka ne tikai man ir vienai jābūt ar bērnu.
Bet mums arī ir ļoti mierīgs bērniņs,viņš var droši stundu vai vairāk pats ar sevi spēlēties,nevajag,lai kāds visu laiku blakus sēž,guļ viņš arī labi,no kādiem 22.00-8.00,bieži vien tik vienreiz pieceļās pa nakti paēst un atkal guļ tālāk..šonakt pat visu nakti nogulēja (l) tā kā es domāju,ka daudz,kas ir atkarīgs no bērna,jo citiem bērniem nemitīgi vajag,lai kāds ir blakus,ceļas vairākas reizes,tad nu saprotu arī tās mammas,ka viņām nogurums ir daudz lielāks.

Mums ar vīru ir 5 un 3,5 gadus veci dēli un 3 dienas veca meitiņa. Ja grib, tad var ļoti labi savienot gan sievas, gan mammas lomas. Ar manu bērnu bariņu ir tā - labāk neiztīrīšu māju tik bieži, bet veltīšu laiku vīram. Kad bērni guļ, tad ar vīru varam gan aprunāties, gan intīmām attiecībām laiku atrast. Ok sekss nebūs 2x dienā kā kādreiz, bet vismaz 2-3 reizes nedēļā nevaram neuzlekt viens otram virsū par spīti nogurumam :) Un ar katra bērna piedzimšanu attiecības paliek tikai labākas un harmoniskākas - mīlam viens otru arvien vairāk un vairāk. Pateicoties mūsu mammām varam dažas stundas arī šad tad dabūt divatā, kas arī palīdz. Esam iemācījušies brīvo laiku izmantot kvalitatīvāk. Kā arī - vīrs ģimeni liek augstāk par darbu un nesēž virsstundas un nenes darbu uz mājām. Datori vakaros, kad esam visi kopā arī netiek lietoti un neatņem laiku.

Es nenoliegšu, ka ir grūti un dzīve tiešām pēc bērniem apgriežas kājām gaisā un pirmajā bērna gadā ir vīrietim jābūt saprotošākam, bet tas nenozīmē, ka par viņu tiek aizmirsts. Un man vīrs vienmēr ir palīdzējis - gan ar bērniem spēlējoties, gan māju piekārtojot, gan mani palaižot pie friziera utt.

carrie,apsveicu! (l)

Bērns ir mūsu abu prioritāte, bet tas nenozīmē, ka tiek aizmirsts vīrietis.

Vienkārši uzskatu, ka nav sievietei jāplēšas uz visām pusēm, tikai, lai visiem būtu labi un vecis apmierināts, tāpēc pēc bērna piedzimšanas pievērsos vairāk bērnam un savām vajadzībām, ko vīrietis labi saprata un atbalstīja. Kā arī mazulis bija abu vēlme, plānots un gaidīts, tad no vīrieša sagaidīju arī pilntiesīgu līdzdalību arī tad, ja viņš strādā, lai gan tāpat es vienmēr esmu cēlusies naktīs un vairāk ar bērnu darbojusies. Sākumā bija arī reizes, kad ļāva man ilgāk no rītiem pagulēt.

Laiks divatā ir, kad bērns guļ vakaros, bet bieži bērns normāli gulēt neiet, līdz ar to vairāk laiks ir trijatā. Pēc gada vecuma ir bijušas pāris reizes, kad kaut kur iziets bez bērna, bet ar visu to, ka pa lielam esam trīs. Intīmā dzīve ir krietni uzlabojusies un neviens nav neapmierināts.

Tā kā abi tagad strādājam pilnu slodzi, bet es vēl naktīs ceļos vismaz 1-2 reizes, tad sagaidu, ka abi pēc darba būsim pieejami bērnam un pēc iespējas vairāk ar viņu darbosimies, jo bērnam augot tieši vajadzība pēc tēva pieaug, tāpēc nekāda aizbildināšanās ar nogurumu nederēs, jo pēc bērna piedzimšanas ir jāsaņemas un jāatceras, ka izgulēties varēs kapā. :)

Jā, varu visu apvienot!
Pirmkārt, es esmu sieviete ar savām vajadzībām un vēlmēm, un ja es būšu laimīga, tad arī mana ģimene tāda būs. Man ir svarīga sava izaugsme, un tas nekas, ka man ir bērns, tas man neliek mesties pamperu kaudzē, vai 100% nodoties tikai viņam. Man ir nepieciešams laiks sev. Man bija jāraksta maģistra darbs, piektdien jāaizstāv, kā arī es gribu smuki izskatīties, sakopjot sevi, jo to visu daru sevis dēļ, nevis kāda cita, jo tā es jūtos labi.
Vīrs daudz palīdz, un es nemaz nepieļauju domu, ka viņš varētu nepalīdzēt. Viņam IR jāpalīdz, ne tikai jānes nauda mājās. Un tas nebūt nenozīmē, ka es viena ar visu nevaru tikt galā, varu un ļoti labi, bet kāpēc man ir jābūt kamielim un jānes visa nasta, ja ir vīrietis ar ko to dalīt. Man vīrs ir sapratis, ka ar mazu bērnu būt mājās nav viegli, tas prasa daudz.

Manaa gjimenee viss ir vienliidziigi, vienaadu uzmaniibu veltu gan beernam, gan viiram. Esmu gan maate, gan sieva, divas pilniigi dazhaadas lomas.

Kad piedzima beerns, protams, nebija viegli, tachu lai arii cik nogurusi es nebuutu un lai cik izmociita nejustos, es vienmeer atradu laiku viiram. Nevar taa vienkaarshi uzgriezt muguru viiram un nodarboties tikai ar beernu. Protams, viirs arii paliidzeeja, pat ljoti paliidzeeja un beerns arii bija sameeraa mieriigs.

Tagad, kad beerns ir jau liels, shogad ies skolaa, viss ir ljoti labi. Pavadam laiku visi triis un ja veelamies vakaros iziet kaut kur divataa, nav probleemu beernam laicinju palikt maajaas vienam, ir diezgan patstaaviigs.

laiks divatā ir tad, kad bērns aiziet gulēt, tad skatāmies filmas, seriālus, runājam - nekas būtiski nav mainījies.
Protams, neesam vairs tik brīvi, bet tas ir tikai normāli.

manuprāt, jo vairāk vīrietis tiek iesaistīts bērna ikdienā, jo mazāk pārmetumu, ka nabaga vīrietis tiek atstāts novārtā un nepievērš uzmanību.

Manuprat, viru neviena bridi neesmu pametusi novarta..drizak man vairak pietrukst musu tuvibas, divvientulibas. Jo vinsh biezhi vakara iet ar bernu pagulet, jo ir noguris. Nu mes abi agrak bijam tadi gulavas. Tagsd laiku pavadu produktivak. Jo, ja guleshu reize ar bernu, laika nepaliks pashai. Divata palikt mums ir maz iespeju, jo ar musm dzivo ar vira dels, kurs, lai gan ir pusaudzis, parak daudz laika pavada majas. Bet nu tagad vismaz esmu vinu iesaistijusi dazhsas nodarbes arpus majas...bet vispar, kamer kaimini to vien dara,'kaa taisa remontus, visas berna guleshanas, pavadu lauka, lai berns var gulet..

Bet ar visu to mes atrodam laiku divata :-)

No malas skatoties - viss tika apvienots, visi apmierināti. Reāli bija visādi... Tā kā es, vīrs un zīdainis bijām vienīgie viens otram ārzemēs (neviena radinieka tuvumā), tad brīžam bija visai grūti, jo laika sev man bieži vien nebija vispār.
Bija dīvaini arī mīlēties blakus gulošam bērnam... No vienas puses - ne viņš saprot, ne viņam traucē, no otras puses tomēr pa galvu malās domas, ka kaut kā īsti piedienīgi tas nav. Tad vēl mazulis saknosās, gulta iečīkstas... Nu reāli, vīram tas viss netraucēja, man gan - bija izteikts diskomforts, jo gribot negribot bērns tepat blakus ir domas atslēgt no tā neiespējami. Tā arī dzīvojām. Samierinājāmies, pielāgojāmies, meklējām kompromisus, citreiz arī neiztika strīdi par to, ka es "nedodu", biju nogurusi un izsmelta... Darīju daudz vairāk kā varbūt vaiadzētu, ziedojos, piekāpos... Nu neko - dzīva esmu! Attiecības joprojām kārtībā. Kāds neliels rūgtums gan ir saglabājies sirdī - ne jau uz vīru, bet par savā ziņā nelielo dzīves netaisnību par sievietes lomu...

Bija dīvaini arī mīlēties blakus gulošam bērnam..

Vai tad sekss ir iespējams tikai gultā?
Man personīgi arī vēl nav īsti ērti mīlēties, kad blakus gultiņā guļ mazulis, bet mēs labojam situāciju un izmantojam dažādas istabas, dažādas virsmas un arī tas piešķir asumiņu.:-)

No sākuma bija dīvaini, bet mums tagad nekas netraucē.

Nu, kā jau dažas te minēja- pilnīgi mierīgi var apvienot gan mātes, gan sievas lomas. tikai manuprāt šeit ir jābūt tādiem priekšnosacījumiem kā abu iesaistīšanās bērna kopšanā (nevar uzvelt visu tikai uz sievietes pleciem, sakot, ka tu jau tā pat caurām dienām mājās sēdi), vecvecāki, kas ar prieku uz kādu laiciņu var pieskatīt mazo un arī pats mazais ir puslīdz mierīgs (ir zināmi gadījumi, kad bērns pirmo mēnešu laikā nepārtraukti bļauj un vienīgā vecāku vēlēšanās ir vnk izgulēties, kur nu vēl intīmas attiecības)

Dolče, protams, ne tikai gultā, taču gultā ir tomēr visērtāk. Bez tam, kad ir ļoti daudz darāmā, bieži vien līdz intīmai divvientulībai nonàcām jau vēlā vakarā, kad likāmies gulēt. Speciāli meklēt citu vietu, virsmu - vairs nebija vēlēšanās, mēdza arī "nosist" visu "apetīti". Tāpēc pārsvarā ( ne vienmēr) tomēr viss notika gultā, naktī.