Bet latvieshi, kaa padomlaiku produkts, nepienem neko, kas ir atskirigs, bet ne sliktaks! Ne emo, ne metalistus, ne daunjus, ne gejus, aaa, bet lesbietes gan, jo år savu shauro pauri nesaprot, ka gejs un lesbiete ir viens un tas pats.
Bet latvieshi, kaa padomlaiku produkts, nepienem neko, kas ir atskirigs, bet ne sliktaks! Ne emo, ne metalistus, ne daunjus, ne gejus, aaa, bet lesbietes gan, jo år savu shauro pauri nesaprot, ka gejs un lesbiete ir viens un tas pats.
Interesanti, ka jēdzieni ''vienlīdzība'', ''(ne)iecietība'' uzpeld jautājumos par homoseksuālismu... tomēr būt rasistam, vai arī justies pārākam par citā reliģijā dzimušo, tās pārstāvi.. joprojām ir pašsaprotami un forši
Sorry vecīt, es nespēju tādus kā Tevi uztver nopietni.
Kāpēc es tomēr iešu praidā?
Nekad neesmu gājusi un arī šogad negribēju iet praidā, jo zinu, ka praida gājiens rada tik daudz naida, ka vakaros man pēc dažu kristiešu un aktīvu konservatīvu cilvēku rakstītā izlasīšanas gribas raudāt. Jo tas satracina pat tos, kam īstenībā ir vienalga. Jo to izmantos Krievijas mediji, lai parādītu, kā Eiropas un amerikāņu geji ierodas "iekarot" Rīgu. Es zinu, ka to izmantos pret visu LGBT kopienu. Katrs gejs ādas stringos kļūs par foto ilustrāciju, ar kuru ziņu portāli izrotās stāstu par praidu.
Un neies mani daudzie homoseksuālie draugi, jo viņi dzīvo savos skapjos. Viņi slēpjas no darba devējiem, jo nezina, kā to uztvers. Viņi slēpjas no mammām un tētiem un no māsām un brāļiem, jo tie no viņiem var novērsties. Viņi dzīvo melos, melojot visiem, dažreiz arī sev un es nevaru viņus tajā vainot. Būt pašam sev, ja tu esi citāds - tas vienmēr kaut ko maksā. Tādēļ es iešu to vietā, kas nevar iet, jo baidās, tai skaitā no fiziskas vardarbības.
Un saviem bērniem es teikšu, ka tā nav vienkārši "citādā svinēšana" - tas ir tas, ko nozīmē būt drosmīgam. Tieši tā - drosme ir tad, kad tu atšķiries no normalitātes, spēt pateikt - es esmu, kas es esmu un no tā nekaunos. Un būt citādākam - kurš gan to nav savā dzīvē izbaudījis? Ir tik grūti būt vidējam latvietim, nemanāmam un pareizam. Kas strādā, precas un dzemdē tā, kā hipotētiskie "visi".
Europride ir polarizējošs pasākums, kas nav nekas labs mums kā sabiedrībai. Daudzi teiks, ka mēs tam vēl neesam gatavi. Un varbūt arī neesam. Bet mēs neesam gatavi arī tiesāt pedofilus ar reāliem cietumsodiem, likt prostitūtu klientus cietumā un būvēt godīgā un cilvēkiem drošā veidā. Tomēr tas nenozīmē, ka mums to nevajag. Un es zinu, ka viendzimuma pāri un viņu bērni nevar gaidīt 20 gadus, līdz sabiedrība būs gatava.
Tas ir arī polarizējošs pasākums tiem, kas saka - man nav nekā pret gejiem, bet man nepatīk tā izrādīšanās un vispār savas seksuālās tieksmes jāpatur pie sevis. Ziniet, man arī nepatīk seksualizātes eksponēšana, tomēr heteroseksuāliem pāriem tā ir atļauta visur - sociālajos un tradicionālajos medijos skūpsti un intimitāte ir norma, tikmēr, kamēr to nedara viņi. Dažādi dīvaini antiglobālistu, Donbasas teroristu atbalstītāju un sektu gājieni ir pieņemami, bet gejiem gan jāsēž mājās. Jā, tā nu ir maksa par demokrātiju - "citādajiem" parādās tiesības un katram no mums ir savi "citādie", kuri nerada sajūsmu.
Es ticu, patiešām ticu, ka savas dzīves laikā mums jāmācās mīlēt savs tuvākais un arī kaimiņš (un Dievs, kā teiktu kristieši). Un kaimiņš nereti ir nevis tas jaukais, kurš ir kā mēs, bet tas netīkamais un citādais. Arī man ir jāsadzīvo ar nepatīkamiem viedokļiem, bet tā ir demokrātijas maksa.
Ir ļoti viegli mīlēt to, kas ir tev līdzīgs. Tomēr daudz grūtāk ir mīlēt to, kas no tevis atšķiras. Un nevar mīlēt to, ko nesaprot. Es nezinu, vai praida gājiens spēj skaidrot, varbūt tas tikai uzjundī sarunas. Un varbūt sarunas ir tas, kas mums vajadzīgs.