Ja viņām tas ir nepieciešams, tad kāpēc viņas tik ļoti nīst šo “dvēseles niezi”?
Cilvēks ir tāds nejauks radījums, kurš dabiski nievā visu, ko neizprot un nevar kontrolēt. Sievietes vēlme atdoties rupjam tēviņam pusnakts reibonī, visnepiedienīgākajos veidos, ir pilnīgā pretrunā viņas paštēlam. Tā dara tikai palaistuves, bet viņa tāda nav. Tad kāpēc šīs vēlmes? Viņa to nevar saprast vai kontrolēt.
Nemaz nerunājot par to, lai kontrolētu slikto puisi. Kur nu! Viņa sliktā puiša rīcību pat nevar prognozēt. Un sievietes prāts vienkārši nespēj tādus jautājumus atlikt malā, līdz būs pietiekami faktu, lai izdomātu atbildi. Prāts turpina malt pa tukšo dienu pēc dienas. Nav brīnums, ka tas viņu tracina.
Visbeidzot, esot kopā ar slikto puisi, sieviete sāk zaudēt kontroli pār savu rīcību. Viņš pamodina viņā dziļākās, dzīvnieciskās izjūtas, kas pārpludina veselo saprātu. Tās sūta skudriņas pār ķermeni un liek sirdij bungot džungļu ritmā. Šajā brīdī viņa ir gatava uz visu. Šī apziņa izraisa bailes un paniku, vēlmi bēgt. Sievietes vienbalsīgi saka “nē” sliktajam puisim, cerot kopā apklusināt neatlaidīgo balstiņu dziļi iekšā, kas saka: “O, jā! Mazā tu zini, tu to gribi!”