kopš janvāra vidus sarakstos ar bijušo puisi. sarakste tāda nevainīga sākumā, it kā abpusējs flirts, bet man tad vēl bija attiecības, pēc kāda laiciņa uzsāka viņš arī, bet tagad divus mēnešus brīvs ir viņš un kādu laiciņu arī es. pienāca atklātības vakars, kad abi uzrakstījām viens otram ko jūtam. viņš teica, ka lai arī ilgus gadus vairs neesam kopā, tāpat ir kaut kādas jūtas pret mani bijušas un ir joprojām un, ka vēlētos mēģināt vēlreiz. es neko konkrētu neatbildēju, nu par to kopā būšanu, vien atzinos savās jūtās, jo nespēju viņam noticēt. kaut kādas paranoiskas sajūtas, ka viņš melo, ņirgājas, ai nezinu. to, ka man ir grūti viņam noticēt, esmu teikusi, viņš saka, ka to saprot, ka tas ir loģiski, bet nejoko, domā visu nopietni. vakar uzrakstīja, ka drīzumā es varētu pie viņa aizlidot. biļeti nopirks, man tikai ir jāatlido ciemos, jo nedzīvojam vienā valstī. ka viņš vēlas mani satikt, ka, ja vēlamies, lai kaut kas sanāk, ir jāsatiekas bet viņš var atlidot tikai oktobrī jo vasarā nedot brīvas dienas. sēžu un atkal - neticu!!! esmu simtām reižu pārlasījusi mūsu sarunas kopš atzināmies jūtās, nu liekas jau ka viņš to nopietni, bet viņš tāds meiteņu mīlis ir(t) šausmīgi baidos apdedzināties. protams lidot pie viņa netaisos, perfektā variantā viņš varētu atlidot pie manis un paciemoties te. šodien liekas, ka vispār viss ir jāpārtrauc ja reiz neticu, kāda jēga visu turpināt, kā arī viņš pats drīz nogurs no tā ka viņam neticu. nu ko lai dara? iespēja baigā, kā vīrietis patīk ļoti, ļoti un ir paticis ilgus gadus, bet tā neuzticēšanās sajūta mani grauž nost:-/