Sveikas.
Pirmo reizi šeit vēršos pēc palīdzības skaidrības ieviešanā, ja to tā var nosaukt. Vienkārši es jūtos tik neparasti tizli, kā 15gadīga pusaudze, ja tā var teikt. Gribas kādam pakratīt sirdi un dzirdē kas jums sakāms.
Pirms pāris dienām ballē vietējā KN satiku savu jaunības dienu mīlestību (bijām kopā, kad mums bija 15-16, baigās simpātijas un varētu teikt, ka pirmā mīlestība, bet nu paškīrāmies, galu galā ), it kā jau mēs tiekamies bieži, bet ļoti neitrālas attiecības ievērojām, jo viņam bija otra puse. Bet tajā vakarā sanāca tā, ka viņš jau laiciņu kā šķīries no savām čakarīgajām 6 gadus ilgajām attiecībām, tā nu mēs tusējām vienā kompānijā, forši parunājāmies, dejojām, visu laiku var teikt bijām blakus, tas bija tik neparasti jauki. Turpinājumā biaj mazs āfterītis, un galu galā mēs divatā nosēdējām līdz rītam, daudz runājāmies par to kas bijis un tā, sekoja atzīšanās no viņa, ka es esmu bijusi viņam vienmēr svarīga u.t.t Daudz atklāsmju, kuras man bija nedaudz šokējošas, ka 9 gadu laikā tas viss cilvēkam iekšā bijis. Un jā, bija neliela pabučošanās (ahh, viņš skūpstās vienkārši fantastiski :D ). Un tā nu norunājām kaut kad nakamajā vai aiznākamajā dienā satikties... Es aizbraucu nākamajā dienā projām. Un ko es uzzināju šodien... Viņš ir sagājis ar savu bijušo kopā, lai gan tusiņa vakarā teica, ka nekad vairāk, ka punkts un āmen, un tiešām, mēs visi sen nebijām redzējuši viņu tik atvērtu, priecīgu, škiršanās gaja tik par labu viņam... Bet ne par to ir runa, es vienkārši nezinu kā justies, jo reāli man vienā vakarā cilvēks atvēra savu sirdi, lika just, ka neesmu vienaldzīga, un te tāds aplauziens. Man nekas netika solīts, nedz arī es kaut ko pieprasīju, bet tik nepatīkama sajūta. Pirmo reizi savos gandrīz 25. gados jūtos tik.. piekāsti. Jo kā cilvēks un kā vīrietis viņš man jau kopš tiem 15 gadiem ir simpatizējis, te tāds ahh vienā vakarā un abloms pēc pāris dienām. Es nesaprotu vīriešus!
8
