Ja nespēj pieņemt puisi tādu kāds viņs ir, tad nepatīk tev viņš un viss. Mans draugs kad iepazināmies bija dūšīgs ( 120kg) svēra, bet man tas netraucēja, pat varētu teikt, ka to nemanīju kā tādu defektu, bet vairāk kā efektu,resepektīvi man viņš līdz ar to šķita tāds mīlīgs lāčuks. Daudzi draugi mēdza paņirgāties pa mani, teikdami, kā tu ar tik resnu puisi vari būt kopā? Protams pa draugiem tādus diezvai nosauksi. Taču es viņiem teicu, man tas neuztrauc, jo man patīk tāds kāds viņš ir. Es neskatījos ar skaudību uz citām meitenēm, kam puiši bija slaidi, kamēr man dūšīgs, tieši otrādi, es jūtos tā sakot pasargāta.
Ja tev tā puiša bedrīte liekas, kas drausmīgs,tad aizmirsti viņu. Ir arī cilvēki ar lielākām problēmām. Man mamma piemēram dzīvo ar invalīdu kopā, un mīl viņu. Viņa bija kopā pirms nelaimes un ir vēl kopā tagad.
Kas būtu ja to bedrīti būtu pamanījusi daudz vēlāk? Ko? Piem. Kāzu nakti? Tad veidotu diskusiju ,ka pamest tikko precētu puisi!?