Veeesums pret berniem

buushu iespeejams skarbaaka kaa citas maates

es patiesībā zinu tik daudz meitenes,kas arī tā ir teikušas, bet kad viņām piedzimst bērni, tad viņas kļūst tik mīļas, jaukas un sirsnīgas, ka viss skarbums paliek pagātnē :-D

Es nevaru vispār iedomāties savu nākotni bez bērniem, taču galīgi nav tā, ka visus gribu ucināt, nekad pat neesmu prasījusi paturēt svešu bērnu, es varu, protams, paņemt opā un samīļot, ja kas notiek, mīļi parunāt utt., bet es neesmu no tiem variantiem, kas, ieraugot bērnu, sabučo to no galvas līdz kājām bez maz vai. Katrā ziņā suns mani sajūsmina daudz reizes vairāk nekā svešs bērns.:-D Taču izskatās, ka bērni nemaz baigi pēc tā nealkst, jo man ir diezgan pielipuši parasti bez visiem "aaaaaa, beeebis".:-D

Nosaukt bērnus par neaudzinātiem ir viegli, to parasti dara to, kuriem ir maza saskarsme (varbūt pat nekāda) ar bērniem, un attiecīgi tādas pašas arī zināšanas, bet ļoooti gribas paspīdēt ar zināšanām un kādam kaut ko pārmest.

+++
Meginot bernu parlieku discipinet var tikai vinu satraumeet. Beernam nav paredzeets mieriigi sedet lasot gramatu gliiti izkaartotu rotallietu aplii uz nevainojami tiira paklaaja.

Vispār tā bļaušana un krišana gar zemi rodas pat pati no sevis dažādos vecumposmos - tā bērns izrāda nepatika.

Faktorus, kas rada nepatiku (auksti/karsti/izslakums/apnikums/garlaiciba/nogurums/miegs utml) var paredzeet un veikt pasakumus, lai tos noveerstu, tiesa ne vienmeer to ir iespeejams realizeet, bet paredzeet var 99,9%! Pie beziemelsa traucejosas uzvedibas varetu pieskaitiit rotallietas/saldumu/atrakciju prasiishanu, beerns ieraudzija un grib un viss, nekaadi argumenti neliidz. Pret to meedz buut gruuti izsargaaties.

Nosaukt bērnus par neaudzinātiem ir viegli

To parasti var redzēt pēc mātes attieksmes. Ja māte kā minimums izturās tā, itkā tas būtu normāli, ja ne vēl pārmet apkārtējiem, ka viņas bērnam ko aizrāda, tad par kādām vecuma īpatnībām var būt runa? Pēdējā laikā arvien biežāk redzu mammītes ar attieksmi "dari ko gribi, tikai liec mani mierā"
Nesen lielveikalā stāvēju rindā pēc gaļas. Priekšā Sieviete ar puiku, apmēram 5 gadi. Nepietiek ar to, ka viņš bļaustījās tā, itkā veikalā būtu viens, par ko mamma pat nemēģināja aizrādīt, viņa ignorēja arī pārdevējas lūgumu, palūgt bērnam pārstāt sist ar kulakiem pa vitrīnu. Nu, kad viņš izdomāja aiz gara laika grūstīt manus ratus, es neizturēju un pateicu mātei, ka ja viņa pati savu sīci nesavāks, pa nagiem viņš dabūs no manis, uz ko atbildē dabūju "Viņš jau neko tādu nedara!". Vecuma īpatnība vai neaudzinātība? Un šitādu ir daudz. Parasti gan cenšos ignorēt, kamēr tas neskar mani personīgi.
Brēcošs bērns autobusā, tas nav nekas traģisks. Traki ir tad, ja ir tā, kā te jau minēja - mamma nemaz necenšas neko darīt, lai mazo nomierinātu.

Kas attiecas uz ucināšanos ap bebjiem, tad pie svešiem nekad neesmu līdusi, ja paši pienāk, paspēlējos. Neciešu tās, kas pārlaimīgas spiedz "Vaiiii! Bēbītis! Iedod man paturēt!". Come on - mans bērns nav rotaļlieta.

Protams, sava bēbe man patīk, bet netaisu uķi -puķi no rīta līdz vakaram, kā arī nesaucu viņu 100 dažādos mīļvārdiņos un nepriecājos par kakām. Lielāko ties uzrunāju viņu vārdā.

Man pret savu bebi ir tas pats.

Man apkārt visi bērni ir izaudzināti ar runāšanas, sarunāšanas un skaidrošanas metodēm. Diezgan ilgu laiku dzīvoju kopā ar vīrieti, kam bija bērns. Bērns dzīvoja ar mums. Nebija nekādu nekādas krišanas gar zemi veikalos, nekādas aurošanas autobusos, nekā tāda. Visu varēja sarunāt.

Svešiem bērniem uzmanību nepievēršu, viņi man nav nekas. Ucināšanās ar svešu bērnu ir nepieklājība sabiedriskajā vietā, ja viena vai otra puse to negrib. Izlaistus bērnus esmu redzējusi reti un jā, bērns ir jāaudzina tā, lai citiem viņš neradītu neērtības. Ārdīšanās sabiedriskā vietā nav vecuma īpatnība, bet gan neaudzinātība.

Nepatīk man sveši bērni. Pat pie paziņu un dažu draugu bērniem nelienu "uķi puķoties". Tā būtu nenormāla liekulība no manas puses.

agnesiitee Pilnīgi piekrītu tavam viedoklim. Redzēju kā pa ielu iet jauna māmiņa ar bērnu pie rokas, bērns tur runā, kaut ko saka mammai, čīkst, a mamma tikai telefonā skatās un kaut ko raksta.
Tie nesavaldāmie bērni izskatās, ka ir pārsvarā jaunajām māmiņām. Es savai mammai piedzimu diezgan vēlu, bet nekad sabiedriskās vietās nekliedzu, nekritu gar zemi un ari mājās biju normāls bērns. Tas ir atkarīgs no vecākiem, manuprāt. Mana māte pat nebija stingra, vienkārši mācēja mani savākt.

Beerns ir absoluuti nesavaacams, ja vinjam neiedod to, kas vinjam ir fundamentaali nepiecieshams. Tas ir ne tikai miegs un eediens un silta cepure, bet arii vecaaku nedaliita uzmaniiba, komunikaacija un samiiloshana. Kad beernam iedod visu kas vinjam ir vajadziigs (nejaukt ar visaam iegribaam) tad beerns uzvedas adekvaati.

Neuzskatu, ka krišana gar zemi ir norma un visiem tā vecumposma parādība, bet bieži tas tā arī ir.

Ar krišanu gar zemi bērns parāda savu neapmierinātību un nepatiku, un tieši tāpēc, ka māte audzina un neļauj, tad krīt gar zemi un viss, māte pat tur neko nevar izdarīt. Tad atliek iet no veikala prom, lai būtu miers.

Pati vēl ar to neesmu saskārusies, ka krīt gar zemi sabiedrībā, bet mājās jā, krīt un spārda kājas, sit galvu pret zemi, jo es neļauju kaut ko darīt. Es audzinu savu bērnu, visu neļauju un tieši tāpēc krīt gar zemi vai pat mani sakodis, bet tā bērns izrāda savu nepatiku un dusmas, jo savādāk nemāk. Tad spēju arī saprast tos veikalā kritējus, ka ne vienmēr tā ir neaudzināšana.

salami - tu neesi man kāda radiniece moš ? :D mums lielākā daļa bērnu tuvākajā ģimenē ir bijuši ļoti mierīgi, es varu lepoties, esmu tajā skaitā, nekad veikalā nebļāvu,ja mamma atteicās kaut ko pirkt, netaisīju scēnas publikā, jo vienmēr mums ar mammu bija noruna,ka tā nav smuki darīt un tā.
te jau ir tā problēma, vecāki neprot saviem bērniem ieaudzināt cieņu pret sevi, ok , vienu gadu vecam bērnam tu nepateiksi - beidz bļaut, nav forši. bet tomēr mana mamma un daudzu man tuvu cilvēku mammas ir pierādījušas, ka tas nav neiespējami, tikai jāatrod pareizā pieeja, galu galā, tādēļ jau tu esi tā bērna māte, tad tev arī bez piedzemdēšanas ir pienākums tam bērnam iemācīt elementāras lietas- cieņu pret sevi vismaz.

Beerns ir absoluuti nesavaacams, ja vinjam neiedod to, kas vinjam ir fundamentaali nepiecieshams. Tas ir ne tikai miegs un eediens un silta cepure, bet arii vecaaku nedaliita uzmaniiba, komunikaacija un samiiloshana. Kad beernam iedod visu kas vinjam ir vajadziigs (nejaukt ar visaam iegribaam) tad beerns uzvedas adekvaati.

Āmen!

agnesiitee kas zina ;-)
Vatsons O, jā, nu kad bērnam neiedod, ko viņam gribās, to scenāriju jau lielveikalos var redzēt. Visu laiku - man vajag šito, man vajag to. Ja mammīte bērnam nenopērk visabsurdāko lietu, šis krīt gar zemi un kliedz līdz mamma to beigās nopērk. Tas pats arī, ka vecāki nedrīkst nevienu mirkli runāt ar kādu citu personu izņemot bērnu.

es gan teiktu, ka tā gluži nav cieņa , es bērnam mācu, ka dažādās vietās uzvedās un dara savādākas lietas , mājās ar lāpstu nespēlējas , atnākot mājās , noliekam savā vietā . Kafeinīcās u.c ar ēdienu nemētājas , ja nesaprot/negrib ... viss beigta balle. veikalā lietas no plauktiem var apskatīties , bet jānoliek turpat vietā ( izeju uz kompromisu , ne jau viss ir jāpērk var taču tikai pačamdīt un paskatīties )... nu kaut kā tā ... uzskatu, ka visu var sarunāt un vienmēr var atrast izeju , kā visiem būs labi. Izņēmuma gadījums ir ja mana meita grib dzert , vot tad ir vāāāāāks, retu reizi tad man ir kauns , bet es zinu kā ātri problēmu novērst un parasti kasiere mani ar ūdeni apkalpo bez rinas vai atver vēl vienu kasi , lai nav jāklausās kā mans bērns raud , starpcitu šo piekopj maxima ģertrūdes ielā .

Man tas liekas absolūti normāli. Es arī nekad neesmu bijusi uķi puķi bērnu cilvēks. Patīk dažu tuvāko draugu un radu bērni. Svešiem metu līkumu. :D

wee - sarunāt tu vari tad, ja tavs bērns tevi ciena un apzinās,kas tu viņam esi. ja tavs bērns tevi uzskatītu par sētas meiču, tad tu varētu zili-melna palikt stāstot viņam, ka mantas pēc spēlēšanās jānoliek vietā un viņš tevi neklausītu tāpat :)

Es to nemaku izskaidrot, bet ir berni ar kuriem varu njemties un ir tadi kuri mani intuitivi atgruz, ar kuriem tikai sasmaidos, kadu mantinju iedodu un viss.

Berni pie manis lip ka musas, tas ir arprats, pat sevi grib klepi list un tad vinju mammas brinaas, ka vinji vienmer ar svesiem tik kautrigi.

agnesiitee - vispār jau zīdainim vai 1-2 gados baigo cieņu neiemācīsi, nesaku, ka tas nav jādara, bet no bērna brīnumus tajā vecumā arī nevar gaidīt un gribēt.

Tas tā zināšanai. ;)

ja tavs bērns tevi uzskatītu par sētas meiču

nu , bet pag , kā vispār var līdz tādai situācijai nonākt !? Mamma taču ir mīļa , mamma dod ēst, liek čučēt , bučo, gatavo garšīgi , tas viss taču rada sajūtu, ka esi vajadzīgs . Reiz sliktā MR dienā , kad pat putni aizloga kaitina , meita neklausīja , viss besīja tik ļoti, ka es apraudājos , tas mazais cilvēks sekundē savācās un klusi piespiedās man klāt , aaaaaaaw , ku mīļi ... šķiet jocīgi, ka bērns var nemīlēt vecākus =/ , bet laikam jau liela daļa audzināšanā , jo arī es ļoti mīlu savus vecākus , viņi taču dēļ manis ir tik daudz darījuši un arī tagad nonestu zvaigznes lai vien man būtu labi (l)

Liliii tad jau sākas vecums,kurā ir jāmāca, kas ir labi un kas ir slikti, un tad ir jāparāda, ka tu esi mamma nevis kaimiņu drostaliņa, kura darīs tev pa prātam . tur arī rodas saprašana par to, kas ir kas.
jā, man nav bērnu, un šobrīd tas ir labi :D

, to scenāriju jau lielveikalos var redzēt. Visu laiku - man vajag šito, man vajag to.

Lai cik skumji tas nebuutu, musu valstii dazhi vecaaki ir taadaa situaacijaa, ka nevar atlauties beernam nopirkt nekaadas ekstras.
Man beerni vairakas reizes meenesi sanjem pa kaadai jaunai lieta, pa vairaakaam lietaam lietaam vienaa reizee, kad beerniem viss ir taa interese par jaunaam lietaam ir mazaaka.
Pieaugusham cilveekam gribas ik pa laikam gribas kaut ko jaunu, domaajat ka beerna negribas?