Ā, šī rīta smaida stāsts:
Iekāpu trolejbusā līdz ar kādu vīru, kuram bija brūns taksītis. Varēja redzēt, ka onkulis varēja sirgt ar kādu kaiti (vīrietis labākajos gados, elpoja diezgan smagi, utt). Nopratu, ka suncītis varētu būt pavadonis vai kas tāds. Bet, meitenes, ar kādām acīm taksēns skatījās uz saimnieku! Nu tādām mīlestības, rūpju pilnām, vaktēja katru mazāko saimnieka kustību. Gulēja pie kājām, skatījās un kolīdz saimnieks kaut mazliet sakustējās, mazais bija augšā uz kājām un gaidīja, kas nu būs. Tikai pēc "viss labi" suns atkal nogūlās pie kājām un vaktēja. Nu, šī, manuprāt, ir īsta, patiesa mīlestība. Ehh, tās smukās, brūnās ačteles.
