Ar draugu esam kopā jau 5 gadus. Vasarā grasāmies precēties.
Lai gan vienmēr esmu redzējusi kādas nepilnības, kaut kā esmu mēģinājusi tām piemiegt acis.
Bet kopš pieteicāmies reģistrēt laulību, jūtu, ka sāku vairāk izvērtēt, vai patiešām viņš ir tas cilvēks, ar ko kopā vēlos pavadīt turpmākos gadus.
Kā vīrietis izskatīgs, nav tas dumjākais, bet... un te nu sākas bet:
1) tāda sajūta, ka rokas aug no neīstās vietas, jo mājas darbi kā vīrietim pielīdzināmi nullei, te tas nav skaidrojams ar nogurumu, jo darbs viņam vien 4-5 stundas dienā = tāda profesija, bet pelna +/- ok. Es tiešām šajās attiecībās jūtos kā vīrietis, pat tualetes podam sistēmu mainot utt.
2) Brīvo laiku pavada spēlējot spēlītes savā ipad ierīcē(25 gadu vecumā).
3) Es studēju medicīnu, arī strādāju, bet vīrietis sev pat ēst nevar uztaisīt, māju mazliet piekārtot, jo, lūk, ģimenē tā iekārtots, ka sieviete ir mājsaimniece.
4) Varbūt tagad pārspīlētu, bet pirms 16iem aizgāja uz pasākumu, solījās būt mājās 23os, bet pirms 22iem jau sāka rakstīt, ka foršs pasākums, nenožēlo, ka aizgāja, kas pēc viņa interpretācijas ir - būšu mājās no rīta.
Nē, es neesmu tāda, kas tur grožos, bet dažreiz jau paliek par traku, jo:
* pirmkārt, šī ir, nepārspīlējot, kāda 50X, kad sola būt vienā laikā, bet atgriežas no rīta, bet man visu nakti jāstreso
*otrkārt, patreiz iet zāļu kursu, bet alkohols pēkšņi svarīgāks, lai salabotu veselību.
Es tiešām sāku domāt, ka tas viss jāizbeidz, bet nezinu kā lai to izdara. Visi domā, ka mēs esam TĀDS paraugpāris, bet vecāku mājās atgriezties nevaru un kā jau students 1 pati nepelnu tik daudz, lai atļautos sev īrēt dzīvokli...
Ai, gribējās pačīkstēt.... Bet tiešām tagad tāda sajūta, ka visa pasaule apgriežas kājām gaisā - lai arī šo cilvēku mīlu, domāju, ka mīlestība nevar būt bez prāta piedevas..
7
