Būt tajai, kura pamet

Heartkiller, šķiet, ka pastāstīji par mani...Tik precīzi...
Brr...

Pašu verdiktu ,ka la finita attiecībām es ,parasti, esmu pieņēmusi ātri, bet darbības ,kas pie tā mani noved,domāts ,otras puses darbības ,es vēl diezgan ilgi varu paciest ,atkarībā no tā cik kaitnieciskas tās ir.
Es kaut kā ļoti veiksmīgi esmu no tā visa izlavierējusi ,ka man ar viņiem konflikta nav, attiecības saglabājušās neitrālas vai draudzīgas.
Parasti jau paši noprot ,kāpēc nekas nesanāca, nekāda pārsteiguma pilnā reakcija nav bijusi, jo tam visam ,parasti, ir pamats stabils bijis.

Man bija tieši tāpat kā Heartkiller.
Tas bija tik, tik biedējoši. Lai kaut jau 6 gadus atpakaļ, bet tik un tā... tādu pieredzi nevienai nenovēlu.
Pirmo apmēram mēnesi vai divus draudēja ar pašnāvību, dirnēja trepju telpā (naktī atbraucis no citas pilsētas), draudēja arī man un ļaunus vārdus veltīja. Bet kažoks vienā rītā kā apmetās uz otru pusi, tā tāds palika uz ilgu laiku (ja nemaldos, gadu 1.5). Rakstīja sociālajos tīklos, nomelnoja ar dažādām izdomātām baumām utt. Bet galu galā nomierinājās. Un paldies dievam, ka tā.

Es tikko atcerējos, ka šajās attiecībās, jau vienreiz biju izdomājusi šķirties, pat savācu mantas.. un es to izdomāju vienā vakarā, kad man viss piegriezās. Beigās kaut kā nesanāca izšķirties, pierunāja mani, ka nav ko strebt karstu un puisis solīja mainīties, kas tiešām arī notika :) Līdz ar to man grūti iedomāties situāciju, kur es vairākas dienas, nedēļas, kur nu vēl mēnešus par tādu lēmumu domātu.

Man tikai 1x ir sanācis pamest puisi un šis lēmums nāca ļoti viegli, jo kopā bijām neilgi un nekādu stipro jūtu pret viņu man nebija. Tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem pamest - jutu, ka cilvēks labs, bet ne mans.

Ir nācies pamest puisi. Iemesls bija tāds, ka man nācās pārvākties un mūs izšķīra attālums, iespējams, ja būtu tur, kur ir viņš, vēl joprojām būtu kopā, bet no otras puses - ja jau šķērslis bija attālums, tad laikam nebija īstais.
Par pamešanu domāju diezgan ilgi, mēnešus piecus, nu būtībā visu laiku kopš bijām šķirti. Taču pie tādas konkrētas apņemšanās nonācu apmēram divas nedēļas pirms to tiešām izdarīju. Likās, ka viņš to uzņem diezgan mierīgi, visu izrunājām, it kā sapratām, ka tā būs labāk, nu vismaz man tā likās, viņš it kā piekrita, sarunājām, ka neturēsim ļaunu prātu utt. Tomēr tas viss beidzās mazlietiņ citādāk - tā kā man protams uz sitiena jūtas pret viņu neizzuda, šad tad bija vēlme viņam uzrakstīt, apjautāties kā iet utt., bet no viņa puses nebija pilnīgi nekādas atbildes, viņš vienkārši mani ignorēja. Nu jau gandrīz gadu nezinu, ne ko viņš dara, ne kā viņam iet, sociālajos tīklos praktiski neparādās, nu gandrīz kā noslaucīts no zemes. Cik sapratu pēc kāda drauga teiktā, diezgan smagi esot pārdzīvojusi šķiršanos.

Es savu lēmumu izbeigt 4 gadus ilgās attiecības marinēju ilgi, bija daudz un diksti sarunas, par to, ka ir kaut kas jāmaina. Man bija sajūta, ka es puisim esmu palikusi tikai, lai ēst pagatavotu, koptu māju un ar seksu nodarbotos. Ne mīļuma, ne uzmanības. Visu laiku kaut kādi pārmetumi. Kad teicu, ka iešu prom no viņa, tad viņš tikai pasmējās un neņēma mani nopietni, jo ko tad es bez viņa varu iesākt?
Tā vienā dienā, kamēr viņš bija darbā, es savācu visas savas mantas un draudzene man palīdzēja visu pārvest uz jau laicīgi sameklēto dzīvesvietu. Pēc tam bija zvani, vēstules, nāca uz darbu pie manis, mēģināšana pierunāt satikties, viņš pat izsekoja no darba un tad teica, ka zin kur es dzīvoju. Uhh, man viss bija ļoti viegli, jo beidzot jutu atvieglojumu, ka ir pielikts punkts. Negribēju ne dzirdēt, ne redzēt viņu. Bet puisim gan sāpēja.

Iesaku nevilkt garumā, ja ir skaidrs, ka attiecībām nav nākotnes, tad vajag izbeigt to visu ātrāk. Es diemžēl jau sen jutu, ka nav labi, bet vēl ilgi bijām kopā un es cietu.

Tajai :D

Pametu bijušo, kad man acis atvērās un naivisms pārgāja. Un tad likās - kāda velna pēc es to neizdarīju jau daudz ātrāk un kāpēc devu kaut kādas ntās iespējas, ticēju utt? Vārdu sakot - tad bija škrobe uz sevi.
Reakcija no viņa - histērija, pašnāvības draudi, nemitīga zvanīšanās ar pinkšķēšanu klausulē, sms, mēģinot manipulēt, spiest uz jūtām un tad, kad redzēja, ka tas nestrādā, tad apmeta kažoku uz otru pusi - ne vairs kārties taisījās ne ko. Lamāja un nolādēja mani tādiem vārdiem, ka vispār... un protams, žēlojās visiem, cik viņš ir labiņš, lielisks un cik es esmu riebīga un ļauna.
Man tajā visā sāpēja tikai pašas stulbums un tas, ka nebiju ātrāk sapratusi, kas par tipu un ātrāk pametusi. Viss cits - es vnk gaidīju, kad tas idiotisms no viņa puses beigsies.

pat ja juutu, ka kaut kas attieciibas nav vai nebuus, saaku mainiit savu uzvediibu, attieksmi, daru taa, lai pats puisis piedaavaa shkjirties vai aiziet pirmais.

Man liekas, ka viens puisis tā arī ar mani izdarīja :D Nu briesmīgi vienaldzīgs palika, bet ne vārda nebilda par to, ka mums jāšķiras, tā nu es uzsāku sarunu un man likās, ka beigās vēl atvieglots bija, ka viss ir garām :D Bet tas bija tīņu vecums, tagad jau smieklīgi liekas tās situācijas.
Bet cik atceros tad tajos gados, kad pametu puišus es vispār tā īsti ilgi nedomāju kas un kā, ja man kaut kas nepatika, tad uzreiz nogriezu ar nazi :D Nu nebija nopietna attieksme un jūtas toreiz.
Ja tagad būtu jāšķiras, tad tā būtu cita lieta, jo ja starpā ir mīlestība, tad tas ir daudz grūtāk. Bet noteikti es ilgi nedomātu, es tādus lēmumus uzreiz varu pieņemt un nebaidīties teikt savu sakāmo.

vichy - noskaties, laba filma :D http://www.imdb.com/title/tt0251127/

Bet es tiešām piekrītu Tavai nostājai ;)

Agii, vajadzees noskatiities, pasmelshos idejas :D bet ja nopietni, skirsanaas jau taa ir nepatiikama un saapiiga un veel, ja pusis ir ljoti piekjeeries... tad labaak, lai vinjsh ''pamet'' mani un vaino visaa notikushajaa mani, nevis meklee vainu sevii. es varu sadziivot ar domu, ka tagad kaads varbuut mani niist, ka kaadam es shkjietu shausmiigaakaa sieviete uz pasaules :D bet ilgterminjaa domaajot, manupraat es vinjiem aiztaupu daudz vairaak sirds saapju nekaa tad, ja shkjirshanaas iniciatore buutu es pati :-|

ERS6 - ko tieši var redzēt?

Nav tāda vārda "tajai"

Neesmu nevienu pametusi, bet zinu, ka to lēmumu noteikti marinētu ilgi, ļoti ilgi...

Var redzēt :D

Ļoti atkarīgs no tā, cik ilgi kopā un kāds iemesls ir vēlmei pamest. Man no 3h līdz pusotram gadam :) konkrētajos piemēros attiecīgi bijām kopā divas nedēļas un 5 gadus.
Nekādas tādas pārsteidzošas sekas nav bijušas, viss, kas sagaidāms. Tagad domāju, ka vispār nevienā vietā nebija vērts gaidīt pusotru gadu, jo tā vēlme šķirties parasti nekur nepazūd, bet gan palielinās.

vichy - tad jau tā kā tajā filmā "Kā tikt vaļā no puiša 10 dienās" :D bet man ir līdzīgi, ka labāk, lai mani pamet, nekā es pametu (t)

Ja taa aizdomaajos un saaku skaitiit, tad esmu vairaak pametusi, nekaa mani pametushi...
Lai gan likaas, ka mani tikai pamet, jo tik saapiigi ir bijis. :D

Visgrūtāk ir pamest, ja nav iemeslu, vienkārši jūti, ka tas cilvēks nav īstais un nekad nebūs.

+

Pirms dažiem puisis trāpījās ļoti atriebīgs, sadraudzējās ar maniem vecvecākiem un jau gadiem ilgi atstāsta un piepušķo manu nešķīsto dzīvi :-|

es nespeeju nevienu pamest, vienkaarshi nevaru! pat ja juutu, ka kaut kas attieciibas nav vai nebuus, saaku mainiit savu uzvediibu, attieksmi, daru taa, lai pats puisis piedaavaa shkjirties vai aiziet pirmais. es pat nezinu kas tas man ir, mazohistiskas tieksmes? :D