Būt tajai, kura pamet

vichy - noskaties, laba filma :D http://www.imdb.com/title/tt0251127/

Bet es tiešām piekrītu Tavai nostājai ;)

pat ja juutu, ka kaut kas attieciibas nav vai nebuus, saaku mainiit savu uzvediibu, attieksmi, daru taa, lai pats puisis piedaavaa shkjirties vai aiziet pirmais.

Man liekas, ka viens puisis tā arī ar mani izdarīja :D Nu briesmīgi vienaldzīgs palika, bet ne vārda nebilda par to, ka mums jāšķiras, tā nu es uzsāku sarunu un man likās, ka beigās vēl atvieglots bija, ka viss ir garām :D Bet tas bija tīņu vecums, tagad jau smieklīgi liekas tās situācijas.
Bet cik atceros tad tajos gados, kad pametu puišus es vispār tā īsti ilgi nedomāju kas un kā, ja man kaut kas nepatika, tad uzreiz nogriezu ar nazi :D Nu nebija nopietna attieksme un jūtas toreiz.
Ja tagad būtu jāšķiras, tad tā būtu cita lieta, jo ja starpā ir mīlestība, tad tas ir daudz grūtāk. Bet noteikti es ilgi nedomātu, es tādus lēmumus uzreiz varu pieņemt un nebaidīties teikt savu sakāmo.

Pametu bijušo, kad man acis atvērās un naivisms pārgāja. Un tad likās - kāda velna pēc es to neizdarīju jau daudz ātrāk un kāpēc devu kaut kādas ntās iespējas, ticēju utt? Vārdu sakot - tad bija škrobe uz sevi.
Reakcija no viņa - histērija, pašnāvības draudi, nemitīga zvanīšanās ar pinkšķēšanu klausulē, sms, mēģinot manipulēt, spiest uz jūtām un tad, kad redzēja, ka tas nestrādā, tad apmeta kažoku uz otru pusi - ne vairs kārties taisījās ne ko. Lamāja un nolādēja mani tādiem vārdiem, ka vispār... un protams, žēlojās visiem, cik viņš ir labiņš, lielisks un cik es esmu riebīga un ļauna.
Man tajā visā sāpēja tikai pašas stulbums un tas, ka nebiju ātrāk sapratusi, kas par tipu un ātrāk pametusi. Viss cits - es vnk gaidīju, kad tas idiotisms no viņa puses beigsies.

Tajai :D

Es savu lēmumu izbeigt 4 gadus ilgās attiecības marinēju ilgi, bija daudz un diksti sarunas, par to, ka ir kaut kas jāmaina. Man bija sajūta, ka es puisim esmu palikusi tikai, lai ēst pagatavotu, koptu māju un ar seksu nodarbotos. Ne mīļuma, ne uzmanības. Visu laiku kaut kādi pārmetumi. Kad teicu, ka iešu prom no viņa, tad viņš tikai pasmējās un neņēma mani nopietni, jo ko tad es bez viņa varu iesākt?
Tā vienā dienā, kamēr viņš bija darbā, es savācu visas savas mantas un draudzene man palīdzēja visu pārvest uz jau laicīgi sameklēto dzīvesvietu. Pēc tam bija zvani, vēstules, nāca uz darbu pie manis, mēģināšana pierunāt satikties, viņš pat izsekoja no darba un tad teica, ka zin kur es dzīvoju. Uhh, man viss bija ļoti viegli, jo beidzot jutu atvieglojumu, ka ir pielikts punkts. Negribēju ne dzirdēt, ne redzēt viņu. Bet puisim gan sāpēja.

Iesaku nevilkt garumā, ja ir skaidrs, ka attiecībām nav nākotnes, tad vajag izbeigt to visu ātrāk. Es diemžēl jau sen jutu, ka nav labi, bet vēl ilgi bijām kopā un es cietu.

Ir nācies pamest puisi. Iemesls bija tāds, ka man nācās pārvākties un mūs izšķīra attālums, iespējams, ja būtu tur, kur ir viņš, vēl joprojām būtu kopā, bet no otras puses - ja jau šķērslis bija attālums, tad laikam nebija īstais.
Par pamešanu domāju diezgan ilgi, mēnešus piecus, nu būtībā visu laiku kopš bijām šķirti. Taču pie tādas konkrētas apņemšanās nonācu apmēram divas nedēļas pirms to tiešām izdarīju. Likās, ka viņš to uzņem diezgan mierīgi, visu izrunājām, it kā sapratām, ka tā būs labāk, nu vismaz man tā likās, viņš it kā piekrita, sarunājām, ka neturēsim ļaunu prātu utt. Tomēr tas viss beidzās mazlietiņ citādāk - tā kā man protams uz sitiena jūtas pret viņu neizzuda, šad tad bija vēlme viņam uzrakstīt, apjautāties kā iet utt., bet no viņa puses nebija pilnīgi nekādas atbildes, viņš vienkārši mani ignorēja. Nu jau gandrīz gadu nezinu, ne ko viņš dara, ne kā viņam iet, sociālajos tīklos praktiski neparādās, nu gandrīz kā noslaucīts no zemes. Cik sapratu pēc kāda drauga teiktā, diezgan smagi esot pārdzīvojusi šķiršanos.

Man tikai 1x ir sanācis pamest puisi un šis lēmums nāca ļoti viegli, jo kopā bijām neilgi un nekādu stipro jūtu pret viņu man nebija. Tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem pamest - jutu, ka cilvēks labs, bet ne mans.

Es tikko atcerējos, ka šajās attiecībās, jau vienreiz biju izdomājusi šķirties, pat savācu mantas.. un es to izdomāju vienā vakarā, kad man viss piegriezās. Beigās kaut kā nesanāca izšķirties, pierunāja mani, ka nav ko strebt karstu un puisis solīja mainīties, kas tiešām arī notika :) Līdz ar to man grūti iedomāties situāciju, kur es vairākas dienas, nedēļas, kur nu vēl mēnešus par tādu lēmumu domātu.

Man bija tieši tāpat kā Heartkiller.
Tas bija tik, tik biedējoši. Lai kaut jau 6 gadus atpakaļ, bet tik un tā... tādu pieredzi nevienai nenovēlu.
Pirmo apmēram mēnesi vai divus draudēja ar pašnāvību, dirnēja trepju telpā (naktī atbraucis no citas pilsētas), draudēja arī man un ļaunus vārdus veltīja. Bet kažoks vienā rītā kā apmetās uz otru pusi, tā tāds palika uz ilgu laiku (ja nemaldos, gadu 1.5). Rakstīja sociālajos tīklos, nomelnoja ar dažādām izdomātām baumām utt. Bet galu galā nomierinājās. Un paldies dievam, ka tā.

Pašu verdiktu ,ka la finita attiecībām es ,parasti, esmu pieņēmusi ātri, bet darbības ,kas pie tā mani noved,domāts ,otras puses darbības ,es vēl diezgan ilgi varu paciest ,atkarībā no tā cik kaitnieciskas tās ir.
Es kaut kā ļoti veiksmīgi esmu no tā visa izlavierējusi ,ka man ar viņiem konflikta nav, attiecības saglabājušās neitrālas vai draudzīgas.
Parasti jau paši noprot ,kāpēc nekas nesanāca, nekāda pārsteiguma pilnā reakcija nav bijusi, jo tam visam ,parasti, ir pamats stabils bijis.

Heartkiller, šķiet, ka pastāstīji par mani...Tik precīzi...
Brr...

vichy, ja sāc izturēties pret puisi riebīgi, lai viņš tevi pamet pirmais, tas nav mazohisms, bet gļēvulība.
Esmu pametusi vairākus puišus, ir bijuši draudi ar pašnāvību, stalkošanas un dusmas, apsaukāšanās. Pēdējā šķiršanās bija ļoti smaga, pati pārdzīvoju ļoti, joprojām aizdomājoties sāp, bet kas bija jādara,bija jādara. Lēmums gan vilkās lēnu, kādu mēnesi,jo ticēju,ka varēsim vēl ko mainīt attiecībās. Bet beigās vienkārši ar puisi jau bijām tādā purvā, ka pēdējo reizi, kad viņš atbrauca pie manis neko siltu vairs nespēju just pret viņu. Pati gan arī biju vainīga pie daudz kā, bet laikam jau mēs, kā te kaut kur rakstīja, pamodinājām tieši sliktākās īpašības viens otrā. Tā bija laba,bet smaga pieredze. Esmu priecīga, ka tagad man ir blakus puisis, ar kuru saprotamies daudz daudz labāk un cenšos neatkārtot kļūdas no iepriekšējām attiecībām.

Es biju skjirshanaas iniciatore vairaakas reizes. Tragiskaakais bija ar ex viiru. Ilgi negribeeja laist valjaa un kopiigos draugus nostaadiija pret mani, ka es esot taa ljaunaa kas vinju, nabadzinju, atljaavaas pamest. Viegli leemums nenaaca, devu vairaakas iespeejas, runaaju, runaaju, runaaju. Bet nekas nemainiijaas un taa dziivot vairs negribeeju. Vainiiga nejutos, driizaak atvieglota. Zeel protams, bet cilveeki meedz arii mainiities un ja no cilveeka, kas bija lauliibas saakumaa nav nekas vairs paari palicis, ko tur stiept gumiju.

Lēmumu baigi vilku garumā, bet beigās sanāca crazy, konkrēti crazy. Gribēju pa mierīgo, centos un skaidroju isu, bet cilvēks nesaprata un tad vienā dienā pateicu, ka viss, done!

Cilvēks bija pacenties "uzhakot" visu manu kompi, slepus sekot, pārdurt riepas draugu mašīnām. Neizpalika arī skaisti vārdi publiskās vietās, viesošanās manos profilos un vēstuļu lasīšana. Kļuvu ļoti populāra uz to brīdi.
Šausmīgi, un nācās to cilvēku vēl satikt ik pa laikam...(t)

Es lasu un brīnos.

Visgrūtāk ir pamest, ja nav iemeslu, vienkārši jūti, ka tas cilvēks nav īstais un nekad nebūs.

++++++(s)

Tas droši vien par mani neko labu neliecina, bet nekad neesmu to plānojusi. Esmu bijusi šķiršanās iniciatore visās attiecībās un katru reizi tas notika neapdomāti, tieši strīda laikā. Nav nekad tā bijis, ka vēsu prātu nedēļu izplānoju ko un kā darīšu, teikšu. Parasti emocijas ņem virsroku un tad ir viss. Jo ikdienā jau visu laiku sanāk sevi mierināt, ka nav tik traki, pati esmu līdzvainīga. Bet strīda karstumā saprotu, ka nespēju vairs paciest to cilvēku sev blakus.

Kad sieviete mani pamet es uz paris sekundēm tēloju, ka man man ļoti rūp mūsu attiecības(ir 50/50, dažas izrādās negrib nemaz šķirties un vienkārši uzvedās kā loses) pēctam paužu atbalstu viņas lēmumam(šajā brīdī dažas sāk šaubīties par sava lēmuma pareizību) un pašās beigās piedāvāju ve palikt kā labi draugi. Draudzība beidzas brīdī kad viņa pamet mājas slieksmi. Vairs nekad pat neuzrakstu.

Sķirties tas vienmēr viegli un smieklīgi :D

Sķirties tas vienmēr viegli un smieklīgi

Tiešām forši, ka tev nekad nav bijušas attiecības, kurā žēl pazaudēt otru :D

Pirmajās attiecībās lēmums nāc ilgi un grūti, smagi, ne ar vienu par to nerunāju, tad palēnām savācu savas mantiņas, ar katru reizi arvien vairāk, kamēr visu bija paņēmusi un tad atvadījos, paskaidrojot kāpēc....es zināju, ka nekas nemainīsies, bet man gribējās attiecībās progresu, virzīties uz priekšu, tā kā progresa nebija, izlēmu aiziet. Tagad pagājuši jau 6 gadi, vai es darīju pareizi. Jā, kaut arī reizēm aizdomājos kā būtu , ja būtu, bet es esmu laimīga tur kur esmu un ne pret ko to nemainītu.

Puisis jau bija sapratis, ka mans lēmums būs nemainīgs un viņš neko arī nedarīja, lai to mainītu. Attiecības kā tādas sevi bija izsmēlušas.